Princis Kaspians

Nākamajā dienā pa visu zemi izsūtīja vēstnešus (galve­nokārt vāverītes un putnus) ar uzsaukumu izklīdušajiem telmarīniem — to vidū, protams, arī gūstekņiem Berunā. Tika pasludināts, ka kopš šīs dienas karalis ir Kaspians un Nārnija tagad pieder Runājošiem Zvēriem, Rūķiem, driādām, fauniem un citiem radījumiem kopā ar cilvēkiem. Jebkurš, kas vēlas palikt un dzīvot jaunajos apstākļos, var to darīt, bet tiem, kam šī doma nepatīk, Aslans nodrošinās citu mājvietu. Ikvienam, kas gribēs doties turp, piektajā dienā pulksten divpadsmitos jāierodas Berunas Braslā pie Aslana un karaļiem. Varat iedomāties, ka tas sagādāja telmarīniem krietnas galvassāpes. Daži, lielākoties jaunie, kuri, līdzīgi Kaspianam, bija dzirdējuši stāstus par Sena­jām Dienām, priecājās, ka tās atgriezušās. Viņi nolēma palikt Nārnijā. Taču vairākums veco ļaužu, īpaši tie, kas Miraza laikā bija ieņēmuši svarīgus amatus, īgņojās un neparko nevēlējās dzīvot zemē, kur nedrīkstēs noteikt toni.

—  Dzīvot kopā ar muļķa dresētu lopiņu baru? Nepar­ko! — viņi sauca.

—    Un ar spokiem, — daži drebinādamies piebilda. — Kas tad cits tās driādas patiesībā ir? No tā jāpiesargās!

Bija arī aizdomu pilnie.

—   Es viņiem neuzticos, — tādi daudzināja, — ne tam briesmīgajam Lauvam, ne citiem.

—  Gan jūs redzēsiet, vai Aslans ilgi noturēsies, neklupis ar savām ķetnām mums virsū.

Taču tikpat lielas aizdomas viņos izraisīja Aslana piedā­vājums sagādāt jaunas mītnes.

—   Aizvedīs uz savu alu un droši vien tur citu pēc cita apēdīs, —viņi kurnēja.

Un, jo vairāk tie cits ar citu tarkšķēja, jo īgnāki un aizdomīgāki kļuva. Tomēr noteiktajā dienā vairāk par pusi ieradās klajumā.

Vienā pļavas galā Aslans bija licis iesist pēdas trīs vienu no otras divas kārtis. Trešo, vieglāko koku piesita tām pāri augstākpar cilvēka galvu, tā ka, apvienojotšls trīs daļas, tās izskatījās pēc durvju aplodas. Durvis it kā veda no nekurie­nes uz nekurieni. To priekšā stāvēja pats Aslans ar Pīteru pie labās rokas un Kaspianu pie kreisās. Viņiem apkārt — Trifeļracis, lords Kornēlijs, Gravpūtis, Rīpičīps un citi. Bērni un Rūķi bija čakli izmantojuši kādreizējās Miraza un tagadējās Kaspiana pils karalisko garderobi, tā kā gandrīz vai acis žilba, raugoties zīda un zelta brokāta drānās, sniegbaltajā linu audumā, kas baltoja sudraba bruņukreklu iešķeltajās piedurknēs, kā arī vērojot dārgakmeņiem grez­notos zobenu rokturus, apzeltītās bruņucepures un cepu­res ar spalvām. Pat zvēri bija aplikusi ap kaklu dārgas ķēdes, taču neviens neskatījās nedz uz zvēriem, nedz uz bērniem. Siltās, glaudenās Aslana zeltainās krēpes mirdzē­ja spožāk par visu citu. Seno nārniešu pēcteči stāvēja gar pļavas abām sānu malām. Viņā galā bija nostājušies telma­rīni. Saule spoži spīdēja, un karogi plīvoja vieglajā vējā.

—    Telmaras ļaudis, — ierunājās Aslans, — jūs, kas meklējat jaunu zemi, uzklausiet manus vārdus! Aizsūtīšu jūs visus uz jūsu pašu zemi, ko es pazīstu, bet jūs ne.

—  Mēs neatceramies Telmaru! Mēs nezinām, kur tā ir. Mēs nezinām, kāda tā ir, — gremzās telmarīni.

—   Jūs atnācāt uz Nārniju no Telmaras, — Aslans paskaidroja. — Taču uz pašu Telmaru jūs arī atnācāt no citas zemes. Jūs vispār nepiederat šai pasaulei. Pirms vairāku paaudžu mūžu garuma jūs atnācāt šurp no tās pašas pasaules, pie kuras pieder Visaugstākais karalis Pīters.

To dzirdot, puse telmarīnu sāka pinkšķēt: — Re nu! Es tak jums teicu. Viņš mūs visus nožmiegs, izsūtīs tiešā ceļā ārā no pasaules!

Otra puse izrieza krūtis, sita cits citam pa plecu un čukstēja:

— Re nu! Varēja tak nojaust, ka mēs nepiederam pie šīs vietas ar visiem tās savādajiem, nejaukajiem, nedabiska­jiem radījumiem. Jūs redzēsiet — izrādīsies, ka mūsu dzīslās rit karaliskas asinis!

Un pat Kaspians, Kornēlijs un bērni pagriezās pret Aslanu. Viņu sejās paudās izbrīns.

— Mieru, — teica Aslans tik zemā balsī, kas stipri atgādināja rūcienu. Mazliet sāka trīcēt zeme, un ik dzīvs radījums, kas atradās birzī, kļuva mēms kā akmens.