Princis Kaspians

—Jums, valdniek Kaspian, — teica Aslans, — varbūt ir zināms, ka jūs nevarētu būt īsts Nārnijas karalis, ja, līdzīgi senajiem karaļiem, nebūtu Ādama dēls un nenāktu no Ādama dēlu pasaules. Bet tas jūs esat! Pirms daudziem gadiem tajā pasaulē, kādā tās dziļā jūrā, ko sauc par Dienvidjūru, vētra aizdzina pirātu kuģi pie kādas salas. Pirāti tur uzvedās, kā daždien tādi vīri uzvedas, — noga­lināja vietējos, apņēma vietējās sievietes par sievām, brū­vēja palmu degvīnu un dzēra, un piedzērās, un gulēja palmu koku ēnā, un pamodās, un ķildojās, un dažkārt cits citu maitāja nost. Un vienā no šiem kautiņiem sešus pārējie piespieda laisties lapās, un viņi ar savām sievietēm aizbēga uz kādu kalnu salas vidū un izvēlējās par paslēp­tuvi (tā viņiem likās) kādu alu. Taču tā bija viena no šīs pasaules maģiskajām vietām, viena no plaisām vai aizām starp dažādām pasaulēm. Senos laikos starp pasaulēm bija daudz aizu un plaisu, tagad tās kļuvušas retākas, tā bija viena no pēdējām: es nesaku, ka pati pēdējā. Un tā nu viņi tajā iekrita vai pacēlās, vai iestreipuļoja, vai tiešā ceļā izgāja cauri zemei, tādējādi atrazdamies šajā pasaulē, Telmaras zemē, kuru toreiz cilvēki neapdzīvoja. Tomēr patlaban es nestāstīšu, kāpēc to neapdzīvoja, — tas ir garš stāsts. Un viņu pēcteči Telmarā dzīvoja un kļuva par negantu un lepnu tautu. Pēc daudzu paaudžu nomaiņas Telmarā izcēlās bads, un telmarīni iebruka Nārnijā, kur tolaik plosījās nekārtības (taču arī tas būtu pārāk garš stāsts), iekaroja to un sāka valdīt. Karali Kaspian, vai jūs to labi iegaumējāt?

—   Patiesi labi, Kungs, — apliecināja Kaspians. — Es gan vēlētos, lai mani raduraksti būtu godājamāki.

—  Jūs esat lorda Ādama un lēdijas Ievas pēctecis, — sacīja Aslans. — Un tas ir gan pietiekami liels gods, lai vistrūcīgākais ubags staigātu ar paceltu galvu, un pietieka­mi liels kauns, lai zemeslodes varenākajam valdniekam salīktu mugura. Ar to jāsamierinās.

Kaspians palocījās.

—   Un nu, — Aslans turpināja, — Telmaras vīri un sievas, vai dosieties atpakaļ cilvēku pasaulē — uz salu, no kuras savulaik nāca jūsu sentēvi? Tā nav slikta vieta. Pirātu rase, kas pirmā to atklāja, ir izmirusi, un salā nav iedzīvo­tāju. Tur ir labas akas un svaigs ūdens, un auglīga augsne, un būvkoki, un lagūnās zivis; un citi tās pasaules ļaudis šo salu vēl nav atklājuši. Aiza ir vaļā — jūs varat atgriezties; vienīgi man jūs jābrīdina: kad būsiet izgājuši tai cauri, tā jums aiz muguras aizvērsies uz mūžiem. Pa šīm durvīm vairs sakari starp pasaulēm nepastāvēs.

Brīdi valdīja klusums. Tad kāds dūšīgs, pēc izskata kārtīgs vīrs no telmarīnu karotāju pulka izspraucās uz priekšā un pavēstīja:

—   Es šo piedāvājumu pieņemu.

—  Tava izvēle ir laba, — Aslans teica, — un, tā kā tu runāji pirmais, tev piemitis lielas burvju spējas. Tanī pasaulē tevi gaida diža nākotne. Nāc šurp!

Vīrs, tagad mazliet nobālis, panāca vēl uz priekšu. Aslans ar savu galmu pavirzījās sānis, lai drošinieks varētu brīvi pieiet pie tukšās durvju aplodas.

—   Dodies cauri, dēls! — teica Lauva, paliekdamies uz nācēja pusi un pieskardamies ar purnu viņa degunam. Tiklīdz viņš apdvesa karavīru ar savu elpu, tā acīs iegūla cita izteiksme — gan pārsteigta, taču ne izmisusi —, it kā viņš mēģinātu kaut ko atcerēties. Tad vīrs iztaisnoja plecus un devās iekšā Durvīs.

Visu skatieni bija pievērsti viņam. Ļaudis redzēja trīs koka kārtis un aiz tām Nārnijas mežus, zāli un debesis. Viņi redzēja starp stenderēm cilvēku — un tad vienā mirklī tas izgaisa.

Pļavas viņā galā palikušie telmarīni sāka vaimanāt:

—  Ak vai! Kas ar viņu notika? Vai gribat mūs nonāvēt? Mēs pa to ceļu neiesim!

Bet tad ierunājās viens no gudrajiem telmarīniem:

—Mēs pa šo koku vidu nesaskatām nekādu citu pasauli. Ja gribat, lai mēs tai ticētu, kāpēc neiet viens nojums Visi jūsu pašu draugi turas no durvīm pa gabalu.

Tūlīt uz priekšu panācās Rīpičīps un paklanījās.

—   Aslan, ja mana rīcība var noderēt, — viņš sacīja, — es pēc tavas pavēles vienā mirklī izvedīšu pa arku visas vienpadsmit peles.

—  Nē, mazulīt, — teica Aslans, viegli jo viegli uzlik­dams samtaino ķepu uz Rīpičīpa galvas. — Pret tevi tanī pasaulē izturētos ļoti nejauki. Rādītu tevi tirgus būdās. Priekšgalā jābūt citiem.

—  Ejam, — Pīters pēkšņi uzrunāja Edmundu un Lūsiju. — Mūsu laiks beidzies.

—   Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.

—  Iesim pa šo ceļu, — aicināja Sjūzena. Viņa likās visu zinām. — Atpakaļ mežā. Mums šis tas jāapmaina.

—   Kas jāapmaina? — brīnījās Lūsija.

—   Protams, jāpārģērbjas, — atcirta Sjūzena. — Uz angļu dzelzceļstacijas perona mēs šādos tērpos izskatītos pēc tīrajiem muļķiem.

—   Bet mūsu drēbes ir Kaspiana pilī, — iebilda Ed­munds.

— Nē, nav vis, — sacīja Pīters, joprojām vezdams viņus dziļāk iekšā vislielākajā biezoknī. — Tās ir te. Saiņi tika atnesti no rīta. Viss ir nokārtots.

—  Vai par to tu un Sjūzena šorīt runājāt ar Aslanu? — Lūsija vaicāja.