Princis Kaspians

Ieraugot Aslanu, telmarīnu karotājiem vaigi kļuva bāli kā auksta mērce, ceļgali saļodzījās un daudzi no viņiem nokrita uz sejas zemē. Lauvam viņi nebija ticējuši, tāpēc bailes kļuva vēl lielākas. Pat Sarkanie Rūķi, kas zināja, ka Aslans nāk kā draugs, stāvēja vaļējām mutēm un nespēja izteikt ne vārda. Daži Melnie Rūķi, kas piederēja Nikabrika partijai, sāka palēnām virzīties projām. Turpretī visi Runājošie Zvēri drūzmējās ap Lauvu, tīksmē ņurrādami, rūkdami, spiegdami un zviegdami, luncinādami astes, trīdamies gar sāniem, bijīgi pieskardamies ar purniem un pīdamies šurp un turp pa kājām un zem rumpja. Ja esat redzējuši mazu kaķēnu, kas mīl lielu suni, kuru pazīst un kuram uzticas, tad varēsiet diezgan spilgti iztēloties visu zvēru uzvedību. Beidzot caur dzīvnieku baru izspraucās Pīters, vezdams līdzi Kaspianu.

—  Kungs, tas ir Kaspians, — viņš sacīja. Un Kaspians nometās ceļos un noskūpstīja Lauvas ķepu.

—   Esi sveicināts, princi, — teica Aslans. — Vai jūties spējīgs uzvelt plecos Nārnijas karaļa varas nastu?

—    Man… man tā nešķiet gan, Kungs, — atbildēja Kaspians, — esmu tikai bērns.

—   Lieliski, — teica Aslans. —Ja tu justos spējīgs, tas pierādītu, ka tu tāds neesi. Tāpēc manā un Visaugstākā karaļa virsvadībā tu kļūsi par Nārnijas karali, Kēras Para­velas valdnieku un Vientuļo Salu Imperatoru. Tu un tavi mantinieki valdīsiet līdz savas dzimtas galam. Un tava

kronēšana — bet ko mēs te redzam? — šajā mirklī tuvojās mazs, jocīgs jātnieku pulciņš — vienpadsmit Peles. Sešas no tām nesa kaut ko uz mazītiņām zaru nestuvēm, kuras nebija lielākas par apjomīgu ģeogrāfijas atlantu. Neviens nekad nav redzējis bēdīgākas peles par šīm. Tās bija notraipījušās ar dubļiem — dažas arī ar asinīm —, ausis bija noliektas lejup, ūsas nokārušās, astes vilkās pa zāli, un gājiena vadītājs uz tievas stabulītes spēlēja skumju melodi­ju. Nestuvēs gulošais neizskatījās labāk par slapjas ādas čupiņu; tas bija viss, kas atlicis no Rīpičīpa. Pelēns jopro­jām elpoja, taču bija vairāk miris nekā dzīvs. Viņam bija iecirstas neskaitāmas dziļas brūces, saspiesta viena ķepa un astes vietā palicis pavirši aptīts stumbenis.

—   Ei, Lūsij, — Aslans sacīja.

Lūsija aši sameklēja savu rombveida pudelīti. Lai gan katrai Rīpičīpa brūcei vajadzēja tikai vienu pilienu, ievai­nojumu izrādījās tik daudz, ka valdīja ilgs, raižpilns klu­sums, līdz viņa beidza un Peļu Pavēlnieks nolēca no nestuvēm. Priekšķepā viņš tūlīt satvēra zobena rokturi, ar otru skrullēja ūsas, tad viņš palocījās.

—    Esi sveiks, Aslan! — atskanēja viņa spalgā balss. — Man ir gods… — Bet tad viņš pēkšņi apklusa.

Nelaime bija tā, ka Rīpičīpam joprojām nebija astes — vai nu Lūsija bija to aizmirsusi, vai arī brīnumzāles spēja gan dziedēt brūces, bet nespēja ataudzēt locekļus. Rīpičīps pamanīja zaudējumu, kad klanījās, —varbūt viņam trūka iepriekšējā līdzsvara. Viņš palūkojās pār labo plecu. Nere­dzēdams asti, Pelēns izstiepa kaklu tik tālu uz priekšu, ka galu galā bija spiests pagriezt plecus un tad visu augumu. Taču līdz ar to bija pagriezusies ķermeņa apakšdaļa, un asti atkal nevarēja saskatīt. Tad viņš stipri palieca kaklu, rau­dzīdamies atkal pār plecu, bet iznākums palika tāds pats. Tikai, pilnīgi apgriezies riņķī trīs reizes, Rīpičīps saprata šausmīgo patiesību.

—   Sasodīts, — viņš uzrunāja Aslanu, — esmu galīgi apjucis. Man jāizlūdzas jūsu iecietība, ka esmu ieradies tik nepiedienīgā izskatā.

—  Tev tas piestāv gluži labi, Mazulīt, — sacīja Aslans.

—   Tik un tā, — attrauca Rīpičīps, — ja nu kaut ko varētu darīt… varbūt jūsu majestāte? —To teikdams, viņš palocījās Lūsijas priekšā.

—  Bet kam tev vajadzīga aste? — vaicāja Aslans.

—  Kungs, — sacīja Pele, — varu ēst, gulēt un mirt par savu karali ari bez astes, tomēr aste ir Peles gods un lepnums.

—    Draugs, es dažreiz esmu prātojis, — iebilda As­lans, — vai tu nedomā par to savu godu pārāk daudz?

—  Augstākais no visiem Visaugstākajiem karaļiem, — teica Rīpičīps, — atļaujiet man atgādināt, ka mums, Pe­lēm, piešķirts visai mazs augums, un, ja mēs nesargāsim savu cieņu, tad daži (kas vērtību mēra collās) atļausies apveltīt mūs ar ļoti nepiedienīgām zobgalībām. Tieši tāpēc esmu papūlējies darīt zināmu, lai neviens, kas nevē­las sajust šo zobenu tik tuvu sirdij, cik tālu sniedz mana roka, manā klātbūtnē nerunā par lamatām, Grauzdētu sieru vai Svecēm. Nē, Kungs, pat ne visgarākais muļķis Nārnijā! — Te viņš visai nikni pazibsnlja acis pret Laikurbi, taču Milzis, kas vienmēr visu aptvēra gausāk par citiem, nebija vēl atskārtis, par ko kāds runā viņam pie kājām, un tāpēc teiktā būtību tā arī neaptvēra.

—  Vai drīkstu jautāt, kāpēc visi jūsu pavadoņi ir izvil­kuši savus zobenus? — vaicāja Aslans.

—  Ja jūsu Augstajai majestātei labpatīk, — sacīja otra Pele, — mēs visi gaidām, kad vajadzēs nocirst pašu astes, jo mūsu vadonim tādas vairs nav. Mēs neparko neapkau­nosim sevi, valkājot goda zīmi, kas liegta Visaugstākajai Pelei.