Princis Kaspians

Taču nākamais posms ritēja labi. Izskatījās, ka Pīters tagad spēj rīkoties ar vairogu, un nebija šaubu, ka viņš prot likt lietā kājas. Patlaban zēns gandrīz spēlēja ar Mirazu tigu, turēdamies drošā atstatumā, mainīdams vietu un cenzdamies pretinieku nokausēt.

—   Gļēvulis! — rēca telmarīni. — Kāpēc tu nestājies viņam pretī? Ak nepatīk, ko? Mēs domājām, ka tu esi atnācis kauties, nevis dancot. Tā-a!

—    Ceru, ka viņš tos brēcējus neklausīsies, — sacīja Kaspians.

—    Noteikti ne! — attrauca Edmunds. — Tu viņu nepazīsti… vai-i! — Mirazam beidzot bija laimējies dot triecienu pa Pītera bruņucepuri. Pīters sazvārojās, paklu­pa sānis un nokrita uz viena ceļgala. Telmarīnu auri kļuva tik skaļi kā jūras bangu krākšana.

—    Nu, Miraz! — viņi bļāva. — Nu! Žigli! Žigli! Piebeidz viņu!

Taču nebija nekādas vajadzības uzurpatoru vēl uzkūdīt. Viņš jau atvēzējās pret Pīteru. Edmunds līdz asinīm sako­dīja lūpas, kad zobens nozibinājās pār Pīteru. Likās, ka Mirazs nocirtīs puisim galvu. Paldies Dievam! Tas noslī­dēja uz labo plecu. Rūķu izkaltās meistarīgās bruņas izrā­dījās stipras un nesalūza.

—  Svētās debesis! — iesaucās Edmunds. — Viņš atkal ir kājās! Pīter, dari, ko vari!

—  Man neizdevās saskatīt, kas nodka, — teica doktors. — Kā viņš to spēja?

—   Viņš vēzienā saķēra Miraza roku, — priekā lēkā­dams, pavēstīja Trampkins. — Tas tik ir brašs zellis! Izmanto ienaidnieka delmu par laipu. Lai dzīvo Visaug­stākais karalis! Mosties, Senā Nārnijā!

—   Paskat! — sacīja Trifeļracis. — Mirazs noskaities. Tas ir labi.

Nu sākās īstā zvetēšanās — cirtienu lietū likās, ka nepaliks dzīvs ne viens, ne otrs. Pastiprinoties satrauku­mam, kliegšana gandrīz aprima. Skatītāji aizturēja elpu. Aina bija dižena un baiga.

Nu uzbrāzmoja skaļas klaigas veco nārniešu pusē. Mi­razs gulēja ar seju pret zemi — ne no Pītera trieciena: viņš bija paklupis pret cini. Pīters atkāpās, gaidīdams pretinie­ku pieceļamies.

—  Pie velna, pie velna, pie velna! — Edmunds purpinā­ja. —Vai tad nu tik stingri vajadzētu ievērot goda likumus? Laikam jau. Pīters tak ir gan Bruņinieks, gan Visaugstākais karalis. Aslanam tas droši vien patiktu. Bet tas neģēlis pēc mirkļa būs kājās un tad…

Tomēr «tas neģēlis» vairs necēlās. Lordiem Glozelam un Sopespianam jau bija gatavs pašu plāns — tiklīdz viņi ieraudzīja savu karali guļam zemē, tā ielēca aizžogojumā, klaigādami: — Nodevība! Nodevība! Nārniešu bezgodis iedūra viņam gulošam zobenu mugurā! Pie ieročiem, Telmara, pie ieročiem!

Pīters īsti nesaprata, kas notiek. Viņš redzēja, kā divi liela auguma vīri ar kailiem zobeniem metas viņam klāt. Pa kreisi pār virvēm bija pārlēcis trešais telmarīns.

—  Pie ieročiem, Nārnijā! Nodevība! — iesaucās Pīters.

Ja viņam būtu brukuši virsū visi trīs reizē, jaunietis laikam apklustu uz mūžiem, taču Glozels apstājās, lai nodurtu savu pašu gulošo karali.

—  Tas par tavu šlrita apvainojumu, —viņš nočukstēja, asmenim iešķeļoties Miraza miesā.

Pīters apsviedās pret Sopespianu, deva triecienu tam pa kājām, tā ka lords nogāzās, un atpakaļvēzienā nocirta viņam galvu. Nu brālim blakus jau atradās ari Edmunds, kas uzsauca:

—   Nārnijā! Nārnijā! Lauva!

Viņiem brāzās virsū visa telmarīnu armija. Tomēr nu uz priekšu smagiem soļiem izgāja Milzis un, zemu nolie­cies, sāka vēcināt milnu. Triecienā uzbruka Kentauri. Strinkš, strinkš— aizmugurē noskanēja stiegras, un švīks, švīks — pār galvām aizlidoja Rūķu strēlnieku raidītās bīdtas. Trampkins cīnījās Pītera kreisajā pusē. Visā lauku­mā trakoja kauja.

—  Atpakaļ, Rīpičīp, mazo muļķīti! — uzkliedza Pīters. —Tevi taknogalēs kā nieku! Te navvietas pelēm! —Taču jocīgie, mazie radījumi dancoja abu pušu karavīru kājām pa vidu, vicinādami zobentiņus. Dažs labs telmarīnu karo­tājs todien pēkšņi juta pēdā ieduramies it kā desmit ies­mu — sāpēs lādēdamies, tas ņēmās lēkāt uz vienas kājas un bieži vien pakrita. Ja tas notika, peles nelaimīgo piebeidza, ja ne — to izdarīja kāds cits.

Taču, kad vecie nārnieši bija jau gandrīz pa īstam iesiluši savā darbā, izrādījās, ka ienaidnieks sāk padoties. Barga izskata karotāji nobāla, Šausmās lūkodamies nevis uz vecajiem nārniešiem, bet uz kaut ko to aizmugurē. Un tad viņi nometa ieročus, kliegdami: —Mežs! Mežs! Pasau­les gals!