Princis Kaspians

Mazliet pirms diviem Trampkins ar Āpsi un pārējo dzīvo radību sēdēja mežmalā, vērodami Miraza armijas mirdzošās rindas, kas atradās divu bultas šāvienu attālumā. Starplaikā divkaujai bija nožogots četrstūrains, ar zāli apaudzis klajums. Divos attālākajos stūros stāvēja Glozels un Sopespians ar kailiem zobeniem rokās. Tuvākos stūrus bija ieņēmuši Milzis Laikurbis un Lācis Lielvēders, kas, par spīd visiem brīdinājumiem, sūkāja ķepu un, taisnību sakot, izskatījās neparasd muļķīgs. It kā lai to atdarītu, Gravpūtis labajā stūrī bija izslējies nekustīgs, vienīgi rei­zēm piecirzdams pakaļējo kāju pret mauru. Viņš atstāja varenu iespaidu uz telmarīnu baronu, kas atradās viņam pretī kreisajā pusē. Pīters bija dkko kā paspiedis rokas Edmundam un doktoram un tagad devās cīņā. Viss atgā­dināja brīdi pirms svarīgas divkaujas pirmā pistoles šāvie­na, tikai gaisotne bija daudz drūmāka.

—  Kaut jel pirms cīniņa būtu atnācis Aslans! — Tram­pkins noteica.

—   To vēlētos arī es, — piebalsoja Trifeļracis. — Bet palūkojies atpakaļ!

—   Šķavas un šķīvji! — nomurmināja Rūķis, paklausī­dams aicinājumam. — Kas tad tie? Milzu cilvēki! Skaisti cilvēki — kā dievi, dievietes un milži. Viņi tuvojas mums simtiem un tūkstošiem. Kas tie ir?

—    Driādas, meža nimfas un mežaiņi, — Trifeļracis paskaidroja. — Aslans viņus atmodinājis.

—   Ā! — iesaucās Rūķis. — Tas būs ļoti noderīgi, ja ienaidniekam ienāktu prātā negodīga rīcība. Taču tas pārāk nepalīdzēs Visaugstākajam karalim, ja Mirazs ar zobenu pratīs apieties veiklāk nekā mūsu pavēlnieks.

Āpsis neteica neko, jo padaban laukumā no pretējām pusēm ienāca Pīters un Mirazs, abi kājām, abi bruņukrekIos ar bruņucepurēm un vairogiem. Viņi soļoja, līdz atra­dās cieši aci pret aci. Abi palocījās un šķita kaut ko runājam, taču nebija iespējams saklausīt, ko viņi saka. Nākamajā mirklī saulē uzzibēja abi zobeni. Brītiņu varēja sadzirdēt šķindu, bet tad to tūlīt pārmāca abas armijas, kas auroja līdzīgi ļaužu pūļiem futbolkomandā.

—  Lieliski, Pīter, nudien lieliski! — klaigāja Edmunds, redzēdams Mirazu atgrīļojamies pusotru soli atpakaļ. — Sāc žigli vajāt! — Pīters to darīja, un kādu brīdi

izskaujās, ka viņš gūs cīņā uzvaru. Tomēr tad Mirazs saņēmās un nolēma izmantot savu garo augumu un lielo svaru.

—  Miraz! Miraz! Karali! Karali! — skanēja telmarīnu baurošana. Kaspians ar Edmundu raizēdamies kļuva bāli kā krīts.

—    Pīters saņēma vairākus briesmīgus cirtienus, — Edmunds baiļojās.

—   Ei, ei! — iesaucās Kaspians. — Kas tad nu notiek?

—  Abi pašķiras, — Edmunds teica. — Laikam drusku dabūjuši pa mici. Skaties! Re,nusākatkal,šoreizvairākpēc likumiem. Riņķo apkārt un apkārt, iztaustīdami, kā otrs prot aizstāvēties.

—  Baidos, ka šitais te Mirazs savu amatu tomēr prot, — nomurmināja doktors. Taču, kolīdz viņš to bija izteicis, veco nārniešu pulkā sākās tādi aplausi un klaigas, ka troksnis gandrīz apdullināja. Gaisā lidoja galvassegas.

—   Kas tur bija? Kas tur notika? — doktors prašņāja.

—   Es ar savām vecajām acīm palaidu garām.

—Visaugstākais karalis iedūra viņam padusē,—jopro­jām sizdams plaukstas, paskaidroja Kaspians. — Tieši tur, kur bruņukrekla piedurkne ļauj iedurt asmeni. Pirmās asinis.

—Tomēr tagad atkal izskatās švaki,—sacīja Edmunds.

—  Pīters netur vairogu pareizi. Droši vien ievainots krei­sajā rokā.

Tā patiešām bija taisnība. Jebkurš varēja redzēt, ka Pītera vairogs karājas šļaugani. Telmarīnu kliedzieni kļu­va divtik skaļi.

—   Tu esi redzējis vairāk kauju nekā es,— sacīja Kas­pians. — Vai ir vēl kādas izredzes?

—   Visai mazas, — attrauca Edmunds. — Manuprāt, tikai ar lielām pūlēm varētu kaut ko padarīt. Ja laimētos…

—   Vai dieniņ, kāpēc mēs ļāvām tam visam notikt? — žēlojās Kaspians.

Pēkšņi visa klaigāšana abās pusēs aprima. Edmundu uz brīdi pārņēma apjukums.

—    A, saprotu, — viņš pēc tam noteica. — Viņi abi vienojušies atpūsties. Nāciet, doktor! Iespējams, ka mēs abi varam Visaugstākajam karalim kaut kā palīdzēt.

Viņi aizsteidzās uz iežogojumu, un Pīters sasarkušu un nosvīdušu seju, krūtīm cilājoties, iznāca ārpus virvēm pretī.

—     Vai tava kreisā roka ir ievainota? — Edmunds vaicāja.

—  Ne gluži ievainota, — atteica Pīters. — Viņš ar visu savu plecu smagumu uzgūlās manam vairogam kā vesela ķieģeļu krava… Un vairoga mala iegriezās man locītavā. Neliekas, ka tā būtu salauzta, bet izmežģīta gan. Ja jūs mācētu to cieši apsaitēt, tad varbūt es tiktu galā.

Abiem to darot, Edmunds noraizējies pajautāja: — Kā tu viņu vērtē, Pīter?

—    Ciets rieksts,— sacīja Pīters. — Ļoti ciets. Mana vienīgā cerība, ja varu viņu dzenāt, līdz svars un aizdusa to nokausē, — jo saule arī karsē. Citu iespēju man, taisnību sakot, nav. Pasveicini… visus mājās, Ed, ja viņš mani pieveic. Re, kur Mirazs jau atkal ienāk nožogojumā. Uz redzi, veco zēn! Ardievu, doktor! Un, paklau, Ed, pasaki kaut ko īpaši sirsnīgu Trampkinam. Viņš ir puisis uz goda.

Edmunds klusēja. Juzdamies visai šķērmi, viņš kopā ar doktoru devās atpakaļ, uz pašu pozīcijām.