Princis Kaspians

—  Tu esi ievainots, — norādīja Pīters. — Un vispār — vai viņš tikai nepasmietos par tavu izaicinājumu? Ar to es gribu sacīt: mēs, rau, esam redzējuši, ka tu esi karalis un karavīrs, bet viņš uzskata, ka tu esi bērns.

—  Bet, sir, — teica Āpsis, kas sēdēja Pīteram cieši līdzās un neatrāva no viņa ne acu, — diez vai viņš pieņems izaicinājumu pat no jums! Mirazs zina, ka viņa armija ir stiprāka.

—    Ļoti iespējams, ka nepieņems, — Pīters atteica, — tomēr iespējams, ka pieņem arī. Un, pat ja viņš to nedarīs, mēs pavadīsim lielāko dienas daļu, izsūtot uz visām pusēm ziņnešus un tamlīdzīgi. Pa to laiku Aslans varbūt būs kaut ko paveicis. Un es vismaz varēšu inspicēt armiju un nostiprināt pozīcijas. Izaicinājumu es aizsūtīšu. Taisnību sakot, es uzrakstīšu to nekavējoties. Doktora kungs, vai jums ir tinte un spalva?

—  Mācīts cilvēks no tām nekad nešķiras, jūsu majestā­te, — doktors Kornēlijs atteica.

—    Lieliski, es diktēšu, — sacīja Pīters. Un, kamēr doktors attina pergamentu, atskrūvēja tintes radziņu un noasināja spalvu, Pīters, pusaizvērtām acīm atbalstījies pret sienu, atsauca atmiņā valodu, kādā tādus vēstījumus bija rakstījis kādreiz sen, sen Nārnijas zelta laikmetā.

—  Labi, — viņš beidzot sacīja. — Un nu, doktor, vai esat gatavs?

Doktors Kornēlijs iemērca spalvu tintē un gaidīja.

Pīters diktēja:

—   «Pīters, ar Aslana svētību pēc priekšrakstiem ievēlētais un uzvaras vainagotais Visaugstākais karalis pār visiem Nār­nijas karaļiem, Vientuļo Salu imperators, Kēras Paravelas kungs un Visdižā Lauvas Ordeņa Bruņinieks, — Mirazam, Kaspiana Astotā dēlam, savulaik Nārnijas Pavaldonim, šobrīd sauktam par Nārnijas karali, — sūta sveicienus.» Vai uzrak­stījāt?

—  Nārnijas karali, komats, svītra, sūta sveicienus, — murmināja doktors. —Jā, sir.

—     Tad sāciet jaunu rindkopu, — Pīters turpināja. — «Lai novērstu asins izliešanu un izvairītos no visām citām neērtībām kas, iespējams, izcelsies no Mūsu karaļvalstī Nār­nijā uzsāktajiem kariem, Mums ir tas gods piedāvāt divkau­jai karaliskās augstības personu, lai godīgi atrisinātu strīdu. Mēs to darām sava aizbildināmā un karsti mīlētā Kaspiana labā, lai pierādītu pie Jūsu gaišības miesām, ka viinētais Kaspians ir likumīgs karalis un mūsu vasalis Nārnijā gan ar Mūsu svētību, gan pēc telmarīnu likumiem, bet Jūsu gaišī­ba — divkārt vainīgs nodevībā, gan neļaujot minētajam Kaspianam pārņemt savā valdīšanā Nārniju, gan visnicināmākajā kārtā (neaizmirstiet pasvītrot, doktor, piedēkli «vis») nežēlīgi un necilvēcīgi izlejot Jūsu laipnā valdnieka un brāļa, vārdā Kaspiana Devītā, asinis. Minēto iemeslu pēc Mēs lielā noteiktībā izsaucam un izaicināmjūsu gaišību uz minē­to cīniņu un dueli un sūtām Jums šo vēstuli, ko nodos Mūsu sirsnīgi mīļotais karaliskais brālis Edmunds, savulaik Mūsu vasalis, karalis Nārnijā, Latentas Klajuma Hercogs un Rie­tumu Robežnovada grāfs, Cildenā Galda Ordeņa Bruņinieks, kuram esam piešķīruši visas pilnvaras vienoties kopā ar Jūsu gaišību par visiem minētās divkaujas noteikumiem. Vēstī­jums rakstīts Mūsu mītnē Aslana Pakalnā Lapu mēneša XII dienā Nārnijas karaļa Kaspiana Desmitā pirmajā valdīšanas gadā.»

—  Vajadzētu pietikt, — sacīja Pīters, dziļi ievilkdams elpu. —Tagad nu mums jāsūta karalim Edmundam līdzi divi citi. Manuprāt, Milzim vajadzētu būt vienam.

—  Viņš… zini, viņš nav pārāk gudrs, — iebilda Kas­pians.

—   Protams, ne, — piekrita Pīters. — Taču jebkurš milzis izskatās ietekmīgs, ja vien tur muti. Un tas viņam uzlabos omu. Bet kas būs otrais?

—  Varu dot savu godavārdu, — sacīja Trampkins, — ja vēlaties kādu, kas spētu nonāvēt ar savu izskatu, tad visla­bākais būtu Rīpičīps.

—   Spriežot pēc visa dzirdētā, viņš patiešām to varētu, ja vien nebūtu tik maziņš, — smiedamies teica Pīters. — Pirms tas pienāktu pavisam tuvu, viņi pat nespētu to saskatīt!

—   Sir, sūtiet Gravpūti, — ieteica Trifeļracis. — Ne­viens nekad nav smējies par Kentauru.

Pēc stundas divi augsti Miraza armijas vadoņi — lords Glozels un lords Sopespians, tīrīdami ar bakstāmo zobus, pacēla acis un redzēja, ka no meža iznāk Kentaurs un Milzis Laikurbis, kurus viņi jau agrāk bija redzējuši kaujās. Kļuva arī redzams, ka starp tiem iet kāds, ko viņi nepazina. Patiesībā arī neviens zēns no Edmunda skolas nebūtu atpazinis savu draugu, ja šinī mirklī viņu ieraudzītu. Jo Aslans satiekoties bija uzpūtis viņam elpu un tā piešķīris jaunieša veidolam diženumu.

—  Kas tad tas? — brīnījās lords Glozels. — Vai uzbru­kums?

—     Drīzāk parlamentārieši, — atteica Sopespians.

—   Redzat, viņi nes rokās zaļus zarus. Droši vien paziņos, ka padodas.

—  Tas, kas soļo starp Kentauru un Milzi, pēc izskata gan negrasās padoties, — sacīja Glozels. — Kas tas varētu būt? Zēns Kaspians tas nav.

—   Patiešām nav, — pret to neiebilda arī Sopespians.

—  Es jums galvoju, ka tas ir negants cīnītājs, lai no kurienes dumpinieki tādu būtu izrāvuši. Viņš ir (to es saku tikai jūsu augstībai uz auss) pēc izskata karaliskāks nekā Mirazs jebkad bijis. Un kādas bruņas! Tādas neizgatavos neviens no mūsu kalējiem.