izbadējies radījums, pa pusei cilvēks, pa pusei vilks, kas grasījās mesties virsū zēnam Pītera paša gados; Edmunds savukārt ieraudzīja Apsi un Rūķi valstāmies pa grīdu kā satrakotus kaķus. Trampkins nokļuva aci pret aci ar Veco Burvi. Viņas deguns un zods atgādināja riekstu knaibles, netīrie, sirmie mati nokarājās pār seju un rokas bija saķērušas aiz rīkles doktora Kornēliju. Viens Trampkina zobena cirtiens — un briesmones galva noripoja uz grīdas. Tad no turekļa tika izsista lāpa, un apmēram minūti darbā tika laisti zobeni, nagi, zobi, dūres un zābaki. Pēc tam iestājās klusums.
— Vai ar tevi viss kārtībā, Ed?
— Man… man tā šķiet, — elsdams izdvesa Edmunds.
— Man ir rokā tas nelietis Nikabriks, bet vēl dzīvs.
— Virves un vanckari! — kāds dusmīgi ieaurojās.
— Tas esmu es, kam tu sēdi virsū. Vācies nost! Tā kā tāds jauns zilonis!
— Piedodiet, MMD, — sacīja Edmunds. — Vai tā ir labāk?
— Oi! Nē! — bauroja Trampkins. —Tu takbāz zābaku man mutē. Taisies, ka tiec!
— Vai te kaut kur ir karalis Kaspians? — Pīters vaicāja.
— Esmu šeit, — vārga balss atbildēja. — Man kāds iekoda.
Visi dzirdēja kādu uzsvīkstinām sērkociņu. Tas bija Edmunds. Sīkā liesmiņa apspīdēja viņa bālo, notraipīto seju. Viņš pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu, sameklēja kādu sveci (lampu nevarēja lietot, jo bija izdegusi petroleja), uzlika to uz galda un aizdedzināja. Liesmai kļūstot gaišākai, daži klātesošie pieslējās kājās. Seši acu pāri mirkšķinādami lūkojās cits citā.
— Šķiet, ka ienaidnieku vairs nav, — ierunājās Pīters. — Re, kur beigtā Burve. (Viņš aši novērsa skatienu.)—Un Nikabriks — arī beigts. Un šis radījums laikam ir Vilkacis. Tik sen neesmu neko tamlīdzīgu redzējis! Vilka galva un cilvēka ķermenis. Tas nozīmē, ka nāves mirklī viņš jau sācis pārvērsties no cilvēka vilkā. Un tu laikam esi karalis Kaspians?
—Jā, — otrs sacīja. — Bet man nav ne jausmas, kas esi
tu.
— Tas ir Visaugstākais karalis, karalis Pīters, — paskaidroja Trampkins.
— Lai sirsnīgi sveikta jūsu majestāte! — Kaspians sacīja.
— Unjūsu majestāte tāpat, — teica Pīters. — Raugi, es esmu nācis, nevis lai ieņemtu tavu vietu, bet lai celtu tevi tronī.
—Jūsu majestāte, — Pīteram pie elkoņa ierunājās kāda cita balss. Zēns pagriezās un atradās aci pret aci ar Apsi. Pīters paliecās uz priekšu, aplika rokas Āpsim ap pleciem un noskūpstīja ar biezu vilnu klāto galvu — tas nebūt neizskatījās meitenīgi, jo Pīters taču bija Visaugstākais karalis.
— Vislieliskākais no Āpšiem, — viņš teica. — Tu ne mirkli par mums nešaubījies.
— Tas nav mans nopelns, jūsu majestāte, — atteica Trifeļracis, — esmu dzīvnieks, un mēs nemaināmies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu Āpsis, un mēs allaž paturam savas īpašības.
— Man žēl Nikabrika, — atzinās Kaspians, — kaut gan viņš ienīda mani no pirmā mirkļa, kolīdz ieraudzīja. No ilgajām ciešanām un naida viņa sirds bija kļuvusi īgna. Ja mēs īsā laikā būtu uzvarējuši, iespējams, ka miera apstākļos viņš kļūtu par krietnu Rūķi. Nezinu, kurš no muma viņu nogalināja. Un labi vien ir, ka nezinu.
— Tu asiņo, — Pīters brīdināja.
—Jā, man iekoda, — teica Kaspians. — Tas bija viņš — tas vilkam līdzīgais.
Lai ievainojumu iztīrītu un pārsietu, vajadzēja ilgu laiku, un, kad šis darbs beidzās, Trampkins sacīja: — Nu, pirms sākam visu citu, mums jāpaēd brokastis.
— Taču ne te, — Pīters nošausminājās.
— Nē, — Kaspians noskurinādamies piekrita. — Un mums jāatsūta kāds, kas aizvāc līķus.
— Ļaundari lai top iemesti bedrē, — Pīters pavēlēja. — Turpretī Rūķi mēs nodosim viņa ciltij: lai apglabā pēc savām paražām.
Beidzot viņi kādā citā Aslana Pakalna tumšā pagrabā paēda brokastis. Ēdieni gan nebija tādi, kā viņi vēlētos, jo Kaspians ar Kornēliju domāja par briežgaļas pīrāgiem un Pīters ar Edmundu par sviestā ceptām olām un karstu kafiju, taču ikviens dabūja mazu gabaliņu aukstas lāča gaļas (no zēnu kabatām), šķēlīd sakaltuša siera, sīpolu un krūzi ūdens. Taču pēc tā, kā ēdāji metās tam virsū, ikvienam rastos iespaids, ka viss ir bezgala garšīgs.
Trīspadsmitā nodaļa
— Nu, — teica Pīters, kad maltīte beidzās, — Aslans un meitenes (Kaspians pārlaboja: — Karaliene Sjūzena un karaliene Lūsija.) ir kaut kur tuvumā. Mēs nezinām, kad viņš sāks rīkoties. Bez šaubām, viņš to darīs pēc sava laika, ne mūsējā. Tu saki, Kaspian, ka mēs neesam pietiekami spēcīgi, lai dotos izšķirīgā kaujā pret Mirazu.
— Diemžēl ne, Visaugstāko karali, — teica Kaspians. Pīters viņam loti patika, taču valodas negribēja raisīties. Kaspianam bija daudz grūtāk sastapties ar senlaiku lielajiem karaļiem nekā tiem — ar viņu.
— Nu labi, — pavēstīja Pīters, — es izaicināšu viņu uz divkauju.
Par to neviens iepriekš netika domājis.
— Lūdzu, vai to nevarētu darīt es? — ierosināja Kaspians. — Es gribu atriebt savu tēvu.