Princis Kaspians

—  Atspirdzinājumus! Atspirdzinājumus! — auroja ve­cais. Klātesošie ņēmās ēst, un, lai kādas jums būtu siltum­nīcas, tādas ogas vēl nav nogaršotas. Tās patiešām bija lieliskas — miziņa stingra un cieta, bet, kad ogu iebāza mutē un sakoda, mute pildījās ar spirgtu, saldu sulu. Sevišķi meitenes nevarēja tās atēsties vien. Ogu te bija, cik lien, un nekādas ēšanas manieres neviens neprasīja. Visur redzēja lipīgus, netīrus pirkstus un, kaut arī mutes bija pilnas, neapklusa nedz smiekli, nedz jodelēšanai līdzīgās klaigas: «Eian, eian, ei-oi-oi-oi-oi!» — līdz pēkšņi kādā brīdī ikviens noprata, ka rotaļa (vai kas nu tas bija) un dzīres beigušās, un visi aizelsušies nometās zemē un pa­grieza sejas pret Aslanu, lai dzirdētu, ko tas teiks.

Tajā pašā mirklī no apvāršņa iznira saule, Lūsija kaut ko atcerējās un pačukstēja Sjūzenai:

—   Paklau, Sjū, es zinu, kas tie ir.

—  Kas?

—    Zēns ar pārgalvīgo seju ir Bakhs, un vecais uz ēzeļa — Silēns. Vai atminies, ko misters Tomass mums pirms laba laika stāstīja?

—  Jā, protams, bet, zini, Lū…

—   Nu?

—  Bez Aslana es Bakhu un visu viņa trakulīgo meiteņu sabiedrībā nejustos droši.

—   Laikam gan, — Lūsija piebalsoja.

Divpadsmitā nodaļa Burvības un pēkšņa atriebība

Pa to laiku Trampkins ar abiem zēniem bija sanieguši mazo, tumšo, velvēto akmens eju, kas iestiepās Pakalnā, un divi sargi Āpši (Edmunds spēja saskatīt tikai baltos vaigu plankumus), zobus atņirguši, metās viņiem virsū un sulī­gās balsīs noducināja: — Kas nāk?

—    Trampkins, — atteica Rūķis, — un ved sev līdzi Nārnijas Visaugstāko karali no senās pagātnes.

Āpši apostīja zēnu rokas. — Beidzot, — viņi noteica. — Beidzot.

—   Draugi, apgaismojiet ceļu, — uzsauca Trampkins.

Āpši velves ieejās sameklēja lāpu, un Pīters to aizdedzi-

nāj a un pasniedza Trampkinam.—Lai labāk pa priekšu iet MMD, — viņš sacīja. — Es šajā vietā lāgā neorientējos.

Trampkins paņēma lāpu un devās iekšā tuneļa melnajā tumsā. Eja bija auksta, necaurredzama un sasmakusi, lāpas gaismā redzēja šad tad uzlidojam kādu sikspārni un visur nokarājamies zirnekļu tīklus. Zēni, kuri kopš dzelzceļstacijā pavadītā rīta bija gandrīz visu laiku uzturējušies svaigā gaisā, jutās itin kā iekļuvuši slazdā vai cietumā.

—   Paklau, Pīter, — Edmunds čukstēja. — Palūkojies uz sienu grebumiem. Vai tie neizskatās seni? Un tomēr mēs esam par tiem vecāki. Kad pēdējoreiz te staigājām, to vēl nebija.

—  Jā, — Pīters piekrita. — Tas liek padomāt.

Rūķis, soļodams priekšgalā, nogriezās pa labi, tad pa

kreisi, tad paspēra pa kāpnītēm pāris soļu lejup un nogrie­zās atkal pa kreisi. Beidzot gājēji ieraudzīja priekšā pa spraugu zem durvīm spīdam gaismu, un nu pirmo reizi viņi dzirdēja arī balsis, jo bija pienākuši pie centrālās telpas ieejas. Balsis telpas iekšienē izklausījās dusmīgas. Kāds runāja tik skaļi, ka zēnu un Rūķa soļi palika nesadzirdēti.

— Man šis skaļums nepatīk, — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Brītiņu paklausīsimies.

Visi trīs stāvēja šaipus durvīm klusi kā pelītes.

—    Tu ļoti labi zini, — kāda balss teica (—Tas ir karalis, — čukstēja Trampkins.), — kāpēc es nepūtu Ragu šorīt, saulei lecot. Vai esi aizmirsis, ka Mirazs mums uzbruka gandrīz vēl pirms Trampkina došanās ceļā un mēs trīs stundas vai pat vēl ilgāk cīnījāmies uz dzīvību un nāvi? Pūtu to, tiklīdz varēju atvilkt elpu.

—    Diez vai es spētu to aizmirst, — atskanēja nikna atbilde, — ja mani Rūķi bija spiesti izturēt galveno triecie­nu un katrs piektais krita. (— Tas ir Nikabriks, — čukstēja Trampkins.)

—     Kaunies, Rūķi! — kāda aizsmakusi balss teica. (— Tas ir Trifeļracis, — piezīmēja Trampkins.) — Mēs visi darījām dkpat daudz, cik Rūķi, un neviens nekāvās varonīgāk par ķēniņu.

—   Manis dēļ stāsti pats pēc savas modes, ja gribi, — atcirta Nikabriks, — taču vienalga, vai Rags atskanēja par vēlu, vai arī tas zaudējis savu burvju varu, palīdzība nav nākusi. Jūs, jūs, lielais zinātņu vīrs, jūs, pārgudrais burvi, jūs, viszini, — vai jūs joprojām prasāt, lai mēs liekam savas cerības uz Aslanu, karali Pīteru un visiem citiem?

—  Man jāatzīstas… nevaru noliegt… ka jūtos ļoti vīlies operācijas iznākumā, — skanēja atbilde. (—Tas būs dok­tors Kornēlijs, — sacīja Trampkins.)

—  Runājot skaidri un gaiši, — teica Nikabriks, — jūsu maks ir tukšs, olas sabojājušās, zivis nav noķertas, solījumi lauzti. Stāviet klusu un ļaujiet citiem darīt darbu. Un tāpēc…

—    Palīdzība nāks, — iebilda Trifeļracis, — es ticu

Aslanam! Esiet pacietīgs — kā mēs, zvēri. Palīdzība nāks. Iespējams, ka tā jau tagad stāv aiz durvīm.

—    Ha! — nošņācās Nikabriks. —Jūs, Āpši, labprāt gribētu, lai mēs visi gaidām uz ūdens kustēšanos. Kad es jums saku — mēs nevaram gaidīt. Pārtika beidzas, katrā sadursmē mēs zaudējam vairāk, nekā varam atļauties, mūsu atbalstītāji mūk.