Princis Kaspians

Aslans nekavēdamies veda pulciņu augšup pa aizu uz kreiso pusi. Viss gājiens likās savāds un līdzīgs sapnim — krācošā straume, pelēcīgi rasainā zāle, vizošās klintis, kurām viņi tuvojās, un diženais, mēmais Soļotājs priekšga­lā. Tagad viņu nespēja saskatīt tikai Sjūzena un Rūķis.

Drīz viņi pienāca pie vēl vienas stāvas takas, kas locījās pāri tālākajām kraujām. Tās bija daudz augstākas par nupat pārvarētajām, un iet vajadzēja pa gariem un nogur­dinošiem līkločiem. Laimīgā kārtā mēness bija pakāpies tieši virs aizas, tā ka ne viena, ne otra puse nepalika ēnā.

Lūsija ar pūlēm vilka elpu, kad Aslana aste un pakaļkā­jas pazuda aiz kraujas smailēm, taču pēdējiem spēkiem viņa uzrāpās pa zvēra pēdām un grīļodamās aizelsusies uzstreipuļoja kalnā, ko visi bija pūlējušies sameklēt kopš aiziešanas no Skaidrupes. Garā, līdzenā nogāze (to klāja virši un zāle, un šur tur mēnesnīcā baltoja lielum lieli akmeņi) pletās augšup, kur apmēram pusjūdzi tālākizgaisa blāvi zalgojošos kokos. Lūsija to pazina. Tas bija Akmens Galda Pakalns.

Bruņām žvadzot, viņai nopakaļ rindā uzkāpa citi. As­lans slīdēja viņiem pa priekšu, bērni ar Rūķi soļoja aizmu­gurē.

—   Lūsij, — Sjūzena ierunājās gaužām sīkā balstiņā.

—Jā? — atvaicāja Lūsija.

—   Tagad es viņu redzu. Piedod.

—  Viss kārtībā.

—    Bet es biju daudz nejaukāka, nekā tev šķiet. Es patiesībā jau vakar ticēju viņam — tas ir, ticēju, ka tas ir viņš. Kad viņš brīdināja, lai mēs neejam lejup uz egļu mežu. Un es tiešām ticēju, ka tas ir viņš arī šonakt, kad tu mūs modināji. Tas ir, dziļi sirdī ticēju. Vai būtu varējusi ticēt, ja pieļautu sev to darīt, bet man gluži vienkārši gribējās tikt ārā no meža un… un… ak, es nezinu. Un ko lai nu es viņam saku?

— Varbūt tev nemaz nevajadzēs daudz runāt, — Lūsija izteica pieļāvumu.

Drīz bērni ar Rūķi sasniedza kokus un pa to spraugu ieraudzīja Lielo Pauguru — Aslana Pakalnu, kurš kopš viņu laikiem bija uzbērts pāri Galdam.

—Mūspusei nav kārtīgu sargu,—nomurmināja Tram­pkins. — Viņiem jau būtu vajadzējis mūs apstādināt un prasīt, kas…

—   Kuš! — uzsauca pārējie četri, jo Aslans tagad bija apstājies un pagriezies viņiem pretī, tāda diženuma ap­dvests, ka viņi jutās tik priecīgi, cik priecīgs spēj justies ikviens, kas baidās, un tik nobijušies, cik nobijies jūtas ikviens, kas ir priecīgs. Zēni panācās uz priekšu — Lūsija palaida viņus garām; Sjūzena ar Rūķi atrāvās atpakaļ.

—    Ak, Aslan, — teica karalis Pīters, noslīgdams uz viena ceļgala un paceldams augšup Lauvas smago ķet­nu, — esmu tik priecīgs! Un man tik ļoti žēl. Jau no paša sākuma un īpaši kopš vakarrīta es vedu viņus nepareizi.

—  Mans mīļais dēls, — sacīja Aslans.

Tad viņš pagriezās un apsveica Edmundu. — Labi darīts, — skanēja viņa vārdi.

Tad pēc baismīga klusuma dobjā balss sacīja: — Sjūzen! — Sjūzena neatbildēja, bet citiem likās, ka viņa raud. — Tu klausīji savām bailēm, bērns, — teica Aslans. — Nāc, ļauj man tev uzpūst dvašu. Aizmirsti tās! Vai esi atkal drosmīga?

—   Mazliet drosmīgāka, Aslan, — Sjūzena nočukstēja.

—  Un nu! — Aslans tagad runāja daudz skaļāk, un viņa balsī jautās kaut kas no rūciena. Aste pātagoja sānus. — Un nu — kur ir tas mazais Rūķis, tas plaši pazīstamais zobenu cīņas meistars un strēlnieks, kas netic lauvām? Nāc šurp, Zemes dēls, nāc ŠURP! — Pēdējais vārds vairs neskanēja pēc rēciena — tas bija īsts rēciens.

—  Posts un pazušana! — tikko dzirdami izdvesa Tram­pkins vārgā balšelē. Bērni, kas pazina Aslanu pietiekami labi, lai redzētu, ka Lauvam Trampkins tīri labi patīk, nesatraucās, taču pavisam citādi jutās Trampkins, kas nekad agrāk vispār nebija redzējis lauvu, kur nu vēl šo . Lauvu. Viņš darīja vienīgo saprātīgo, ko spēja darīt, tas ir, nelaidās vis lapās, bet piestreipuļoja klāt Aslanam.

Aslans klupa viņam virsū. Vai esat redzējuši, kā kaķu mamma mutē nes mazītiņos kaķēniņus? Tas atgādināja tieši to. Rūķis, sačokurojies mazā, nožēlojamā nelaimes čupiņā, nokarājās no zvēra mutes. Lauva Rūķi sapurināja, bruņas nošķindēja kā katlu lāpītāju pauna, un tad — hei, presto! —Trampkins zibenīgi uzlidoja gaisā. Gultā viņam nevarētu būt drošāk, taču viņš tā nejutās. Krītot lejup, Rūķi maigi kā mātes rokas uztvēra milzīgās, samtainās ķepas un nostādīja (ar kājām uz leju) zālē.

—   Zemes dēls, vai būsim draugi? — noprasīja Aslans.

—  Jā-ha-ha-ā, — dvesa Rūķis, jo nebija vēl atguvis elpu.

—  Nu tā, — sacīja Aslans. —Mēness riet. Paskatieties uz aizmuguri: svīst gaisma. Nedrīkstam zaudēt laiku. Jūs trīs, divi Ādama dēli un viens Zemes dēls, steidzieties uz pakalnu un tieciet galā ar to, ko jūs tur atradīsiet!

Rūķis vēl bija bez valodas, un neviens no zēniem neie­drošinājās vaicāt Aslanam, vai viņš arī nāks. Visi trīs izvilka zobenus un salutēja, tad pagriezās un, bruņām žvadzot, nozuda rīta mijkrēslī. Lūsija pamanīja, ka viņu sejas ne­pauž ne mazāko nogurumu — gan Visaugstākais karalis, gan karalis Edmunds izskatījās vairāk pēc vīriem nekā pēc zēniem.