Princis Kaspians

Stāvēdamas cieši blakus Aslanam, meitenes nolūkojās pakaļ, līdz zēni pazuda skatienam. Gaisma pārmainījās. Austrumos zemu pie debesīm, līdzīgi mazam mēnestiņam, mirdzēja Aravira, Nārnijas rītazvaigzne. Aslans, kas likās lielāks nekā iepriekš, pacēla galvu, sapurināja krēpes un izgrūda rēcienu.

Dobjā skaņa, kas lika nodrebēt kā tādā brīdī, kad iedūcās ērģeles, sākās ar zemu toni, pārgāja uz augstāku un kļuva skaļāka, tad daudz skaļāka, līdz satricināja zemi un gaisu. Tā pacēlās virs pakalna un plūda pāri visai Nārnijai. Miraza nometnē pamodās karavīri, nobāluši, platām acīm lūkojās cits citā un tvēra pēc ieročiem. Lejā Lielajā Upē tagad, pašā aukstākajā stundā, no ūdens pacēlās nāru galvas un pleci, kā arī upju dieva kuplā aļģu bārda. Aiz platās straumes ik tīrumā un mežā no alām izlīda trušu modrās ausis, putni pacēla zem spārniem paslēptās, miegainās galvas, pūces kliedza, lapsas rēja, eži rūca, koki šalca. Pilsētās un ciematos mātes piekļāva zīdaiņus cieši pie krūtīm, satraukti ieplezdamas acis, suņi smilkstēja un vīri pielēca kājās, taustīdamies pēc gaismekļiem. Tālu projām pie ziemeļu robežām kalnu milži blenza pa savu piļu tumšajiem vārtiem. i

Lūsija un Sjūzena redzēja gandrīz no visām pusēm pāri pakalniem nākam sev tuvāk kaut ko tumšu un noslēpumai­nu. Sākumā tas izskatījās pēc melnas miglas, kas veļas pār zemi, tad — pēc satumsušas jūras vētrā kultiem viļņiem, kas, nākot tuvāk, uzbangoja arvien augstāk un augstāk, un visbeidzot pēc tā, kas tas tiešām bija — pēc mežiem, kas cēlušies kājās. Likās, ka visas pasaules koki steidzas pie Aslana. Tomēr, pienākot tuvāk, tie mazāk atgādināja kpkus, un, kad viss lielais bars, klanīdamies, locīdamies un vēcinādams tievās, garās rokas Aslana priekšā, apstāja Lūsiju, meitene redzēja, ka visi izskatās pēc cilvēkiem. Bālas bērzu meitenes atmeta galvas, vītolu sievas atbīdīja no domīgajām sejām matus, lai pavērtos Aslanā, ķēnišķīgie dižskābarži apstājās viņu apbrīnot, kuplmatainie ozolvīri, kalsnās, skumjās gobas, aslapu palmas ar bieziem ērkuļiem (vīri — tumši, turpretī visas sievas — nobērtas ar spilgtām ogām) un jautri sērmūkšļi—pulkā klanījās un izslējās atkal taisni, saukdami: — Aslan, Aslan! — savās dažādajās aizsmakušajās, čīkstošajās vai viļņu šļakstiem līdzīgajās balsīs. Pūlis ap Aslanu izveidojās tik blīvs, un deja (jo tā atkal bija deja) kļuva tik ātra, ka Lūsija apjuka. Viņa nepamanīja, no kurienes uzradās dažādie ļaudis, kas drīz vien lēkāja ko­kiem pa vidu. Viens bija jauneklis, aplicis stirnādu un cirtainajos matos ievijis vīnogulājus. Viņa seja varētu lik­ties zēnam gandrīz vai par skaistu, ja tā neizskatītos bries­mīgi mežonīga. Kā teica Edmunds, pēc dažām dienām viņu ieraudzīdams: «Tas ir puisis, kas ir gatavs uz visu — pilnīgi visu.» Izklausījās, ka viņam ir nez cik vārdu — trīs no tiem bija Bromioss, Basarejs un Aunzvaigznājs. Kopā ar viņu draiskojās bars meiteņu, tikpat trakulīgas kā viņš. Negaidot parādījās kāds, kas jāja it kā uz ēzeļa. Visi smējās un klaigāja: — Eian, Eian, ei-oi-oi-oi!

—Vai te nenotiek Rotaļas, Aslan?—uzsauca jauneklis. Acīmredzot tā bija. Tomēr gandrīz ikviens par rotaļas raksturu, liekas, bija atšķirīgās domās. Tas varēja būt tigs [3] , taču Lūsija nekādi nesaprata, kurš ir īstais priekšmets, kam jāpieskaras. Bet varbūt rotaļa līdzinājās «aklajām visti­ņām», tikai šķita, ka acis aizsietas it visiem. Kaut kas atgādināja arī «Meklē kurpi» [4] , tomēr kurpi tā arī neno­tvēra. Rotaļu krietni sarežģīja virs ar ēzeļa kājām — viņš bija vecs un milzīgi resns un tūlīt sāka klaigāt:

—  Atspirdzinājumus! Laiks atspirdzinājumiem!

Tad viņš nokrita no ēzeļa, un citi palīdzēja atkal uzsēs­ties tam mugurā. Ēzelim savukārt šķita, ka visa šī jezga ir cirks, tāpēc viņš mēģināja padižoties, ka prot staigāt uz pakaļkājām. Un visu laiku ik vietā parādījās arvien vairāk vīnogulāju lapu. Drīz tās bija ne vairs tikai lapas, bet arī stīgas. Tās izvijās visur. Tās tinās ap koku cilvēku kājām un liecās ap kakliem. Lūsija pacēla rokas, lai atbīdītu no pieres matus, un sajuta, ka pirksti atbīda vīnstīgas. Ēzelis izskatī­jās pēc veselas stīgu kaudzes. Viņa aste pārvērtās par vīnogulāju grīsti, un starp ausīm kuļājās kaut kas tumšs. Lūsija pavērās vēlreiz un ieraudzīja, ka tas ir ogu ķekars. Pēc tam vīnogas parādījās visur — virs galvas, zem kājām un visapkārt.