Princis Kaspians

—    Un kāpēc? — noprasīja Trifeļracis. — Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņiem izkladzināts, it kā mēs esot saukuši palīgā senos karaļus un senie karaļi neesot atsaukušies. Trampkina pēdējie vārdi pirms aiziešanas — un aizgāja viņš droši vien nāvē — skanēja: «Ja jums jāņem palīgā Rags, nesakiet armijai, kāpēc to prasāt vai kādas cerības ar to saistāt.» Taču jau tanī pašā vakarā visi, šķiet, to zināja.

—   Āpsi, labāk būtu iebāzis savu pelēko snuķi lapseņu pūznī, nekā pļurkstējis, ka es esot pļāpukule, — spiedza Nikabriks. — Ņem atpakaļ savus vārdus vai arī…

—  Beidziet jel abi, — karalis Kaspians apsauca strīdnie­kus. —Es gribu zināt, ko īsti Nikabriks ar saviem mājieniem domā. Ko lai mēs darām? Tomēr pirms tam es gribu uzzināt, kas ir Šie divi svešinieki, kurus viņš atvedis uz mūsu Padomi un kuri stāv, turēdami ausis vaļā un mutes ciet.

—  Tie ir mani draugi, — teica Nikabriks. — Un vai tas, ka jūs esat Trampkina un Āpša draugs, dod jums pašam lielākas tiesības te atrasties? Un vai tas vecais ģeķis melnajā paltrakā te neatrodas vienīgi ar tādām tiesībām, ka ir jūsu draugs? Kāpēc man jābūt tieši tam, kas savus draugus nedrīkst aicināt?

—     Viņa majestāte ir karalis, kuram tu esi zvērējis uzticību, — bargi noskaldīja Trifeļracis.

—   Galma manieres, galma manieres, — ņirgājās Ni­kabriks. —Taču šajā caurumā mēs varam runāt atklāti. Tu zini—un viņš zina —, ka šis telmarīnu zeņķis nekur nebūs karalis un pēc nedēļas vispār nebūs nekas, ja mēs nepalī­dzēsim viņam izkļūt no lamatām, kurās patlaban sēž.

—    Varbūt, — iebilda Kornēlijs, — jūsu jaunajiem draugiem gribētos izteikties pašiem? Jūs tur, kas jūs īsti esat?

—    Godājamais doktora kungs, — atskanēja augsta, gaudulīga balss, — kā jums labpatīk, esmu tikai nabaga veca sieviete, tā es esmu, un nudien gaužām pateicīga godājamai Rūķa gaišībai par viņa draudzību. Viņa majes­tātei, lai svētīta viņa glītā seja, nav vajadzīgs baidīties no vecas sievietes, ko reimatisms saliecis gandrīz uz pusēm un kam nav pat divu žagariņu, ko pakurt zem katliņa. Man ir tāda maza mazītiņa māka — protams, ne jau tāda kā jūsējā, doktora kungs, — es protu tā maķenīt burt un pesteļot, un to gudrībiņu es ar prieku laistu darbā pret mūsu ienaidnie­kiem, ja visi ieinteresierētie būtu ar to mierā. Tāpēc ka es viņus ienīdēju. Jā gan. Neviens neienīdē labāk par mani.

—   Tas viss ir ļoti interesanti un… ē… mūs apmieri­na, — atteica doktors Kornēlijs. — Manuprāt, es tagad saprotu, kas jūs esat, kundze. Varbūt jūsu otrais draugs, Nikabrik, arī mazliet pastāstīs par sevi?

Ierunājās vienmuļa, neizteiksmīga balss, kuru dzirdot Pīteram pārskrēja debuļi: — Es esmu izsalkums. Es esmu slāpes. Kur es iekožos, tur turos, līdz mirstu, un pat pēc nāves mana ienaidnieka miesas kumoss jāizgriež no tā un jāapglabā reizē ar mani. Es spēju badoties simt gadu un nemirt. Varu simt nakšu gulēt uz ledus un nenosalt. Varu izdzert veselu asiņu upi un nepārsprāgt. Parādiet man savus ienaidniekus!

—  Un jūs gribat atklāt savu plānu šo divu klātbūtnē? — Kaspians noprasīja.

— Jā, — atteica Nikabriks. — Un ar viņu palīdzību es ceru to īstenot.

Pagāja kāds brītiņš, kamēr Trampkinam un zēniem bija gan dzirdams, kā Kaspians ar abiem saviem draugiem klusu sačukstas, taču nevarēja saklausīt, ko viņi saka. Tad Kaspians ierunājās skaļi.

—Nu, Nikabrik, — viņš sacīja,—mēs uzklausīsim jūsu plānu.

Sekoja tik ilgs klusums, ka zēni sāka šaubīties, vai vispār Nikabriks jebkad runās. Kad viņš to beidzot sāka, tad darīja to stipri nomāktā balsī, it kā arī pašam nepatiktu sacīt savu sakāmo.

—  Visu apkopojot, — viņš noburkšķēja, — jāatzīst, ka neviens no mums nezina patiesību par seno laiku Nārniju. Trampkins nevienam nostāstam neticēja. Es biju gatavs tos pārbaudīt. Vispirms mēs izmēģinājām Ragu, un tas izrādījās neveiksmīgs. Ja vispār kādreiz dzīvojuši Visaug­stākais karalis Pīters, karaliene Sjūzena, karalis Edmunds un karaliene Lūsija, tad vai nu viņi mūs nav sadzirdējuši, vai nevar atnākt, vai arī ir mūsu ienaidnieki…

—  Vai atrodas ceļā, — iebilda Trifeļracis.

—       Tādā garā tu vari turpināt, līdz Mirazs mūs visus būs izmetis suņiem par barību. Kā jau teicu, esam izmēģinājuši vienu seno leģendu posmu, un tas nekādu labumu nav atnesis. Taču, ja salūst zobens, tad izvelk dunci. Teiksmas stāsta, ka ir vēl citi spēki — ne tikai senie karaļi un karalienes. Kā būtu, ja mēs piesauktu tos?

—  Ja tu domā Aslanu, — iebilda Trifeļracis, — tad ir viss viens, vai mēs izsaucam viņu vai karaļus. Tie bija viņa kalpi. Ja viņš tos nesūtīs (taču nešaubos, ka sūtīs), vai tādā gadījumā visdrīzāk nav domājams, ka nāks pats?