Princis Kaspians

—  Vai tu gribi teikt, ka vēlies, lai es tieši tā izdaru? — Lūsija, elpai aizraujoties, jautāja.

—  Jā, mazulīt, — teica Aslans.

—   Vai citi arī tevi redzēs? — Lūsija taujāja tālāk.

—   Sākumā noteikti ne, — Aslans paskaidroja. — Vē­lāk— tad jau redzēs.

—   Bet viņi man neticēs! — Lūsija sacīja.

—  Tas nekas, — teica Aslans.

—Vai, vai, — Lūsija dīca, — un es tā priecājos, ka esmu tevi atkal atradusi, un domāju, ka tu ļausi man palikt kopā ar tevi. Un cerēju, ka tu nāksi rēkdams un aizbiedēsi visus ienaidniekus — kā pagājušajā reizē. Un tagad notiks tādas šausmas…

—  Tev būs grūti, mazulīt, — teica Aslans, — bet divas reizes viens un tas pats neatkārtojas. Līdz šim brīdim mums visiem Nārnijā klājās grūti.

Lūsija iebāza galvu Lauvas krēpēs, lai paslēptos no viņa skatiena. Taču droši vien viņa krēpēs slēpās kāda burves­tība — Lūsija juta, ka viņā ieplūst Lauvas spēks. Pavisam negaidot meitene uzslējās sēdus.

—   Piedod, Aslan, — viņa teica, — esmu gatava.

—  Tagad tu esi lauvene, — Aslans meiteni uzmundri­nāja. — Un tagad Nārnijā viss tiks atjaunots. Nāc nu! Nedrīkst šķiest laiku.

Viņš piecēlās un nedzirdamiem soļiem cienīgi devās atpakaļ pie dejojošo koku rindas, caur kuru Lūsija nupat bija atnākusi, un meitene gāja viņam līdzi, uzlikusi krietni vien trīsošo roķeli Aslanam uz krēpēm. Koki pašķīrās, lai izlaistu gājējus cauri, un uz pavisam īsu mirkli ieguva patiesi cilvē­cisku būtņu izskatu. Lūsijai gar acīm pazibēja slaidi, skaisti meža dievi un dievietes — it visi klanījās Lauvas priek­šā —, nākamajā mirklī tie atkal kļuva par kokiem, tomēr joprojām locījās, tik graciozi vēcinot zarus un liecot stum­brus, ka šīs kustības pašas par sevi izskatījās pēc dejas.

— Nu, bērns, — teica Aslans, kad koki palika aizmugu­rē. — Es pagaidīšu šeit. Ej pamodini citus un liec, lai seko tev. Ja viņi to nedarīs, tad jāseko vismaz tev vienai pašai.

Ir briesmīgi, ja vajag modināt četrus cilvēkus, kas visi ir vecāki par pašu modinātāju un visi ļoti noguruši, — turklāt lai pateiktu viņiem kaut ko tādu, kam laikam gan neviens neticēs, un piespiestu viņus darīt kaut ko, kas, protams, nevienam nepavisam nepatiks. «Es nedrīkstu par to prā­tot, man gluži vienkārši tas jādara,» Lūsija domās nolēma.

Vispirms meitene piegāja pie Pītera un sapurināja viņu.

—  Pīter,—viņa iečukstēja brālim ausī. — Mosties! Ātri! Aslans ir šeit. Viņš teic, ka mums tūlīt viņam jāsekojot.

—   Protams, Lū. Darīšu, ko vien tu vēlies, — negaidot piekrita Pīters. Tas iedrošināja, taču, tā kā Pīters tūlīt atkal aizmiga, liela labuma no tā nebija.

Tad meitene mēģināja piecelt Sjūzenu. Tā patiešām pamodās, bet tikai lai pieauguša cilvēka aizvainotajā balsi pateiktu: —Tu esi sasapņojusies, Lūsij. Liecies gulēt!

Nu Lūsija ķērās pie Edmunda. Viņu uzmodināt vedās ļoti grūti, taču beidzot, kad Lūsija bija to paveikusi, brālis patiesi pamodās un uztrausās sēdus.

—   Ko? — viņš īdzīgi noprasīja. — Ko tu tur runā? Lūsija nobēra visu vēlreiz. Tas šai pienākumā bija

visnelāgākais, jo ikreiz, kad viņa atkārtoja vienu un to pašu, tas skanēja arvien nepārliecinošāk.

—    Aslans! — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds.

—   Urā! Kur viņš ir?

Lūsija pagriezās uz to pusi, kur varēja saskatīt Lauvu gaidām. Aslans bija pievērsis savas pacietīgās acis viņai.

—  Tur, — Lūsija teica, norādīdama ar roku.

—   Kur? — vēlreiz noprasīja Edmunds.

—   Tur! Tur! Vai tu neredzi? Simpus kokiem. Edmunds brītiņu cieši urbās naktī un tad noteica:—Nē.

Tur nekā nav. Mēnesnīca sajaukusi tev prātus. Zini, tā kādreiz gadās. Kādu mirkli man arī likās, ka es kaut ko redzu. Bet tas ir tikai redzes māns — vai kā nu viņu tur sauc.

—    Es viņu varu saskatīt visu laiku, — teica Lūsija.

—   Viņš skatās tieši uz mums.

—   Kāpēc tad es viņu neredzu?

—  Viņš sacīja, ka jūs varbūt to nespēsiet.

—   Kāpēc?

—   Es nezinu. Tā viņš teica.

—   Ak, pie velna! — Edmunds sodījās. — Kaut jel tu beigtu redzēt visādas parādības! Tomēr, manuprāt, būs jāceļ augšā citi.

Vienpadsmitā nodaļa Lauva rēc

Kad viss pulciņš beidzot pa īstam pamodās, Lūsijai nācās izstāstīt savu piedzīvojumu vēl ceturto reizi. Mēmais klusums, kas sekoja, atņēma tik daudz drosmes, cik vien vispār spēja atņemt.

—   Nespēju saskatīt it neko, — teica Pīters, kad bija gandrīz vai izskatījis acis. — Vai tu spēj, Sjūzen?

—  Nē, protams, ne, — noskaldīja Sjūzena. — Tur tak nav ko saskatīt. Viņa sapņojusi. Liecies jel gulēt un miedz ciet, Lūsij!

—   Bet es gan ceru, — Lūsija drebošā balsī sacīja, — ka jūs visi nāksiet man līdzi. Tāpēc ka — tāpēc ka man jāiet viņam līdzi, vai kāds cits to dara vai ne.

—     Nerunā muļķības, Lūsij, — pretojās Sjūzena.

—  Skaidrs, ka tu nevari iet viena. Nelaid viņu, Pīter. Viņa galīgi atsakās klausīt.

—   Ja viņai jāiet, es iešu līdzi, — Edmunds pavēstīja.

—  Iepriekšējās reizēs viņai bijusi taisnība.