Princis Kaspians

—  Nevienu vīru jūsu majestātes vecumā, — teica Glo­zels, — neviens saprātīgs kareivis nesauktu par gļēvuli tāpēc, ka viņš atraida divkauju ar diženu cīnītāju jaunības plaukumā.

—  Tātad man jābūt gļēvulim, kam viena kāja kapā, kā arī vecam ģeķim! — auroja Mirazs.—Es jums pateikšu, ko tas nozīmē, milord. Ar saviem sievišķu padomiem (nemi­tīgi vairīdamies no patiesās būtības, kas iemiesota stratē­ģijā) jūs esat panākuši pilnīgi pretējo tam, ko gribējāt. Biju nodomājis izaicinājumu noraidīt. Taču es to pieņemšu. Vai dzirdat? Pieņemšu! Es neļaušu, lai mani apkauno tāpēc, ka jums vai nu kāda burvestība, vai nodevība liek trīcēt biksēm.

—    Mēs no sirds lūdzam jūsu majestāti… — iesāka Glozels, taču Mirazs jau bija izmeties ārā no telts un lordi dzirdēja, kā viņš skaļā balsī bauro Edmundam, ka divkauja pieņemta.

Abi lordi saskatījās un paklusām nosmējās.

—   Es paredzēju, ka, pamatīgi sakaitināts, viņš tā rīko­sies, — čukstēja Glozels. — Taču neaizmirstiet, ka viņš nosauca mani par gļēvuli. Par to viņš samaksās!

Kad līdz Aslana Pakalnam atlidoja šīs ziņas, ko pavēstīja dažādajiem radījumiem, tur sākās liela rosība. Edmunds ar kādu Miraza virsnieku jau bija iezīmējuši divkaujas vietu, un tai apkārt tika sasprausti mieti un novilktas virves.

Divus telmarīnus nostādīja divos stūros un vienu — garā­kās malas vidū; viņiem vajadzēja vērot kaujas lauku. Trīs novērotāji otriem diviem stūriem un malai bija jānosauc Visaugstākajam karalim. Pīters patlaban skaidroja Kaspia­nam, ka tas nevar būt viens no tiem, jo cīņa notiek tieši par viņa tiesībām uz troni, kad pēkšņi ierunājās dobja, miegai­na balss: — Piedodiet, jūsu majestāte! — Pīters pagriezās. Viņa priekšā stāvēja vecākais Lācis Lielvēderis. — Lūdzu, jūsu majestāte, — viņš sacīja, — es esmu Lācis, patiesi Lācis.

— Protams, ka esi, turklāt es nešaubos, ka labs Lācis, — Pīters atteica.

—Jā gan, — piekrita Lācis, — bet Lāčiem allaž bijušas tiesības izvirzīt no sava vidus vienu novērotāju.

—  To nu neļaujiet! — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Viņš ir krietns radījums, tomēr mūs visus apkaunos. Viņš aizmigs un noteikti sūkās ķepu, arī ienaidniekam redzot.

—  Tur nu es neko nevaru darīt, — iebilda Pīters. —Jo viņam ir pilnīga taisnība. Lāčiem šī priekšrocība bija. Nespēju iedomāties, kā tā visus šos gadus saglabājusies atmiņā, kad tik daudz cita aizmirsts.

—  Lūdzu, jūsu majestāte, — atkārtoja Lācis.

—  Tās ir jūsu tiesības, — Pīters atzina. — Un tu būsi viens no novērotājiem. Tomēr tev jāatceras, ka nedrīksti sūkāt ķepu.

—  Protams, ne, — ļoti satriekts atteica Lācis.

—   Bet tu tak to dari tieši šajā pašā brīdī! — uzkliedza Trampkins.

Lācis atrāva ķepu no mutes un izlikās, ka nav neko dzirdējis.

—   Sir! — netālu no divkaujas vietas atskanēja spalga balss.

—  A—Rīpičīps! — atsaucās Pīters, palūkojies augšup, lejup un apkārt, kā parasti dara cilvēki, kad tos uzrunā Pele.

—   Sir, — atkārtoja Rīpičīps. — Mana dzīvība allaž ir jūsu rīcībā, bet mans gods pieder pašam. Sir, mūsu vidū ir vienīgais jūsu majestātes armijas taurētājs. Es cerēju, ka mūs, kazi, būtu varējuši sūtīt ar izaicinājumu ienaidnie­kam. Sir, mani ļaudis jūtas apbēdināti. Varbūt, ja jūs savā laipnībā ieceltu mani par vienu novērotāju, viņi būtu apmierināti.

Šinī mirklī kaut kur pāri galvām iedārdējās pērkonam līdzīgs troksnis — Milzim Laikurbim izlauzās viena no pamuļķīgajām smieklu šaltīm, kas ir tik raksturīgas jaunā­kajiem Milžu paveidiem. Viņš tūlīt pat aprāvās un saviebās drūms kā lietus mākonis, pirms Rīpičīps paspēja samanīt, no kurienes troksnis nāk.

—  Diemžēl to nu nevarēs, — ļoti nopietni sacīja Pīters. — Daži cilvēki no pelēm baidās…

—  To es esmu ievērojis, sir, — Rīpičīps atsaucās.

—    Un nebūtu īpaši godīgi pret Mirazu, — Pīters turpināja, —ja šis cilvēks savā tuvumā redzētu kaut ko, kas spētu mazināt viņa drosmi.

—   Jūsu majestāte ir godīguma paraugs, — piekrita Pele, bezgala graciozi palocīdamās. — Šajā ziņā mēs esam pilnīgi vienādās domās… Manuprāt, es nupat dzirdēju kādu smejamies. Ja kāds klātesošais vēlas padarīt mani par savas asprātības mērķi, esmu pilnīgi viņa rīcībā — ar zobenu pie sāniem —, kad vien šim kungam iekrīt brīvs laiks.

Šai piezīmei sekoja draudīgs klusums, ko pārtrauca Pīters, teikdams: —Mūsu novērotāji būs Milzis Laikurbis, Lācis un Kentaurs Gravpūtis. Duelis notiks deši divpa­dsmitos.

—    Paklau, — teica Edmunds, visiem dodoties pro­jām, — šķiet, ka viss ir kārtībā. Tas ir, es ceru, tu varēsi viņu pieveikt?

—  Tieši to, ar viņu spēkodamies, es vēlos uzzināt, — atteica Pīters.

Četrpadsmitā nodaļa Kā visi rosīgi darbojās