Princis Kaspians

Tomēr drīz ne viņu kliedzieni, ne ieroču šķinda vairs nebija dzirdami, jo viss pagaisa Pamodināto Koku okeāna bangu grandiem līdzīgā šalkoņā. Koki pašķīra Pītera armi­jas rindas un tad dzinās tālāk pakaļ telmarīniem. Vai esat kādreiz rudens vakarā stāvējuši augstā kalnu korē liela meža malā, kad pilnā spēkā tam pāri traucas negants dienvidrietenis? Iztēlojieties šo troksni! Un tad iztēlojie­ties, ka mežs nevis stāv uz vietas, bet gāžas jums virsū un no meža pārvērties par milzīgiem cilvēkiem, tomēr joprojām atgādina kokus, jo garās rokas vēcinās līdzīgi zariem, galvas šūpojas un veselām gāzmām apkārt krīt lapas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoja telmarīni. Zināmu nemieru juta pat nārnieši. Pēc īsa brīža visi Miraza piekritēji jau ļekoja uz Lielo Upi, cerēdami pāri tiltam pārkļūt Berunas pilsētā un tur aizstāvēties aiz slēgtiem vārtiem un cietokšņa vaļ­ņiem.

Viņi pieskrēja pie upes, bet tiltu tur neredzēja. Kopš vakardienas tas bija pazudis. Karavīrus pārņēma briesmī­gas bailes, un panikā viņi visi padevās.

Taču — kas bija noticis ar tiltu?

Agrā rītā pēc dažu stundu miega meitenes bija pamodu­šās, ieraudzījušas Aslanu augsti izslējušos viņām līdzās un dzirdējušas zvēra balsi sakām:

— Mēs paņemsim sev brīvdienu!

Sjūzena un Lūsija izberzēja acis un palūkojās apkārt. Visi koki šķita aizgājuši, tomēr bija vēl saskatāmi tumšā pulkā virzāmies uz Aslana Pakalnu. Tepat, meitenēm līdzās, varēja redzēt Bakhu un menādas — dieva neprātī­gās, mežonīgās pavadones, kopā ar viņiem joprojām bija arī Silēns. Lūsija, pilnīgi atpūtusies, pielēca kājās. Visi jutās moži, visi smējās, spēlēja flautas, šķindēja šķīvji. No visām pusēm baros tuvojās dzīvnieki, tikai tie nebija runā­jošie dzīvnieki.

—    Kas tas ir, Aslan? — dzirkstošu skatienu vaicāja Lūsija. Arī kājas tā vien prasījās dejot.

—  Nāciet, bērni! — Lauva sacīja. — Rāpieties šodien atkal man mugurā!

—Vai, cik skaisti! — jūsmoja Lūsija, un abas meitenes uzrausās zvēra siltajā, zeltainajā kumbrā, kā bija darījušas pirms nez cik gadiem. Tad viss bars sakustējās — Aslans soļoja priekšgalā, aiz viņa, lēkājot, skrienot, kūleņus me­tot, brāzās Bakhs un menādas, šim pulkam apkārt draiskojās dzīvnieki, un visu gājienu uz sava ēzeļa noslēdza Silēns.

Viņi pagriezās mazliet pa labi, nojoņoja lejup pa stāvu kalnu un ieraudzīja priekšā garo Berunas tiltu. Tomēr, pirms viņi paspēja spert uz tā pirmo soli, no ūdens izslējās liela, slapja, bārdaina galva — lielāka par cilvēka galvu — ar milzu matiem. Iznirušā radījuma acis palūkojās Aslanā, un no mutes atskanēja dobja balss.

—    Kungs, esi sveicināts! Atraisi manas važas! — tā teica.

—  Kas tad tas? — Sjūzena klusi vaicāja.

—    Laikam upes dievs, bet stāvi klusu, — čukstēja Lūsija.

—  Bakh, — pavēlēja Aslans, — atbrīvo viņu no važām!

«Manuprāt, važas nozīmē tiltu,» nodomāja Lūsija. Un tā patiešām bija. Bakhs ar pavadoņiem iebrida seklajā ūdeni, un pēc brītiņa sākās ļoti dīvaini notikumi. Ap visiem tilta balstiem, zibens ātrumā augot, pinās resnas, spēcīgas efeju vītnes, kas tik cieši aptina akmeņus, ka tie šķēlās, pārsprāga un izšķīda. Tilta mūri uz mirkli pārvērtās par spilgtu ziedu rotātiem vilkābeļu žogiem, un tad viss vienā rāvienā dārdēdams iebruka ūdens virpuļos. Šļakstināda­mies, klaigādami un smiedamies līksmie ļautiņi pārbrida, pārpeldēja vai pārdejoja pāri braslam (— Urā! Tas ir atkal Berunas brasls! — iesaucās meitenes.), izkāpa viņā pusē krastā un devās uz pilsētu.

Ielās visi muka no viņiem kā plēsti. Pirmā māja, pie kuras viņi pienāca, bija skola — meiteņu skola, kurā daudzām nārniešu meitenēm ar cieši sapītām bizēm, ne­glītām, ļoti stāvām apkaklēm un biezām, kņudīgām zeķēm kājās pašlaikmācīja vēsturi. Tā «vēsture», ko Miraza varas laikā mācīja Nārnijā, bija garlaicīgāka par vispatiesāko vēsturi, ko jūs jebkad esat lasījuši, un nepatiesāka par visuztraucošākiem dēku stāstiem.

—    Gvendolen, ja tu neklausīsies, — rājās skolotāja, — un nebeigsi skatīties pa logu, es tev ierakstīšu piezīmi.

—   Bet, mis Prizla, lūdzu… — iesāka Gvendolena.

—  Vai dzirdēji, ko es tev teicu, Gvendolen? — uzklie­dza skolotāja.

—  Bet, lūdzu, mis Prizla, — sacīja Gvendolena, — tur ir LAUVA!

—    Divas piezīmes par to, ka tu runā muļķības, — noskaldīja mis Prizla. — Un tagad…

Teikumu pārtrauca dunoņa. Pa klases logiem vijās iekšā efejas. Sienas pārvērtās par kaut ko spīdīgi zaļu, un griestu vietā pār galvām izliecās kupls zars. Mis Prizla ieraudzīja, ka stāv zālainā meža pļavā. Viņa gribēja pieķer­ties pie galda malas, lai nesāktu grīļoties, bet atklāja, ka galds pārvērties par rožu krūmu. Ap viņu drūzmējās me­žonīgi ļaudis, kādi pat sapņos nebija rādījušies. Tad viņa pamanīja Lauvu, iebrēcās un laida ļekas vaļā, un līdz ar viņu muka skolnieces, kas lielāko tiesu bija drukni, uzpū­tīgi skuķi ar resnām kājām. Gvendolena vilcinājās.

—  Vai paliksi pie mums, dārgumiņ? — vaicāja Aslans.