Princis Kaspians

—   Es deru uz savu dābolaino Pounliju, ka viņš nāk ar izaicinājumu, nevis ar padošanās vēsti, — teica Glozels.

—  Kā tad rīkoties? — prātoja Sopespians. — Te mēs turam ienaidnieku dūrē. Mirazam nemūžam nebūs tā atmiekšķējušās smadzenes, ka viņš savas priekšrocības apmainīs pret divkauju.

—   Varbūt viņš būs spiests to darīt, — daudz klusākā balsī nomurmināja Glozels.

—   Kuš, — brīdināja Sopespians. — Paiesim mazliet sānis, lai šie sargposteņi mūs nesadzird. Tā. Vai es jūsu gaišību pareizi sapratu?

—  Ja karalis izaicinājumu uz cīņu pieņem, — čukstēja

Glozels, — nu tad vai nu nogalinās viņš, vai tiks nogalināts pats.

—   Tā gan, — palocīdams galvu, noteica Sopespians.

—  Un, ja savu pretinieku nogalinātu viņš, tad mēs šajā karā būtu uzvarējuši.

—   Protams. Un ja ne?

—    Nu, ja ne, mēs varētu tajā uzvarēt tikpat labi bez karaļa žēlastības, kā ar to. Jo lieki teikt jūsu gaišībai, ka Mirazs nav nekāds lielais karavadonis. Un pēc tam mēs abi būtu uzvarētāji, bet karaļa mums vairs nebūtu.

—  Un vai, pēc jūsu domām, milord, mēs ar jums varētu vadīt valsti tikpat ērti bez karaļa, kā ar to?

Glozela seja neglīti saviebās. r J

—  Neaizmirstiet, ka tie bijām mēs, kas reiz uzsēdināja viņu tronī, —viņš noburkšķēja. — Un, kopš Mirazs bauda savu stāvokli, kādus augļus tas mums visus šos gadus ienesis? Kādu pateicību viņš mums izrādījis?

—  Vairāk ari nekas nav sakāms, — atteica Sopespians.

—  Skatieties—kāds nāk šurp, lai aizvestu mūs uz karaļa telti.

Pienākuši pie Miraza mītnes, viņi redzēja Edmundu ar abiem biedriem sēžam ārpusē un cienājamies ar vīnu un kūkām, jo izaicinājums jau bija nodots un viņi atstājuši telti, ļaujot karalim vienatnē visu pārdomāt. Redzot visus trīs tuvumā, abiem telmarīnu lordiem likās, ka sūtņi iedveš bailes.

Iekšā viņi atrada Mirazu neapbruņotu beidzam ēst brokastis. Viņa seja bija piesarkusi un drūma.

—       Re! — viņš noņurdēja, pagrūzdams pāri galdam lordiem pergamentu. — Edz, kādas zīdaiņu pasaciņas mūsu palaidnis brāļadēls atsūtījis!

—   Sir, atļaujiet, — iebilda Glozels, — ja jaunais kara­vīrs, ko mēs nupat ārā redzējām, ir vēstījumā minētais karalis Edmunds, es sauktu viņu nevis par zīdaiņu pasaku izdomu, bet par ļoti bīstamu bruņinieku.

—    Karalis Edmunds? Muļķības! — Mirazs iesaucās. — Vai jūsu gaišība tic, ko vecas sievas melš par Pīteru, Edmundu un pārējiem?

—   Es ticu savām acīm, jūsu majestāte, — noskaldīja Glozels.

—   Galu galā tas viss ir veltīga laika šķiešana, — teica Mirazs, — taču, runājot par izaicinājumu, mēs laikam būsim vienisprātis?

—   Laikam jau gan, sir, — atteica Glozels.

—   Un kādas ir jūsu domas? — karalis atvaicāja.

—  Nekļūdīšos, ja teikšu, ka tas jānoraida, — paziņoja Glozels. — Jo, lai gan mani nekad nav saukuši par gļēvuli, man skaidri un gaiši jāteic, ka sastapties ar šo jaunekli divcīņā ir vairāk, nekā mana sirds spēj panest. Un, ja (un tas ir iespējams) viņa brālis, Visaugstākais karalis, ir bīstamāks par viņu, tad, mans kungs un karali, ja jums dzīvība mīļa, neielaidieties ar viņu nekādās darīšanās!

—    Lai velns jūs parauj! — ierēcās Mirazs. — Tādu padomu es jums neprasīju! Vai, pēc jūsu domām, es prasu, vai man jābīstas stāties pretī šim Pīteram (ja vispār tāds cilvēks uz pasaules ir)? Vai jums šķiet, ka es no viņa baidos? Es gribēju dzirdēt, kā jūs raugāties uz to no stratēģijas viedokļa: vai mums, atrodoties labāka stāvoklī, būtu jāris­kē un jāpieņem izaicinājums uz divkauju.

—   Uz to, jūsu majestāte, — sacīja Glozels, — es varu vienīgi atbildēt, ka, saprātīgi apsverot, izaicinājumu vaja­dzētu noraidīt. Svešā bruņinieka sejā rakstīti nāves draudi.

—   Ko jūs atkal gvelžat! — klaigāja Mirazs, tagad pa īstam noskaities. —Vai mēģināt iztēloties, ka esmu tikpat liels gļēvulis kā jūsu gaišība?

—  Jūsu majestāte drīkst izteikties, kā vien tīk, — īgni noteica Glozels.

—  Jūs tarkšķat kā veca sieva, Glozel, — teica karalis.

—   Un ko jūs teiksiet, milord Sopespian?

—   Labāk nedurieties tam klāt, sir, — skanēja atbilde.

—   Un tas, ko jūsu majestāte saka par stratēģiju, noder jo vairāk. Jūsu majestātei ir lielisks pamats izaicinājumu noraidīt, tajā pašā laikā nedodot ieganstu apšaubīt jūsu majestātes godaprātu un drosmi.

—  Augstās debesis! — pielēcis kājās, iekliedzās Mirazs. —Vai arijūs šodien esat kā noburts? Vai jums liekas, ka es meklēju iemeslu, lai divkauju noraidītu? Tad jau sakiet acīs, ka uzskatāt mani par gļēvuli!

Saruna ritēja tieši tā, kā abi lordi vēlējās, tāpēc viņi palika atbildi parādā.

—   Es visu sapratu, — sacīja Mirazs, brītiņu blenzis lordos tik cieši, ka acis gandrīz vai izsprāga no pieres,—jūs paši esat tik bailīgi kā zaķi, un jums pietiek nekaunības pieļaut, ka man ir tikpat maz drosmes kā jums! Iemesli noraidījumam, va' redzējies! Iegansti nekauties! Vai jūs esat karavīri? Vai esat telmarīni? Vai esat vīri? Un, ja es patiešām izaicinājumu noraidīšu (kā karavadlbas un stra­tēģijas veselais saprāts mudina mani darīt), jūs nospriedī­siet un mācīsiet citus spriest tāpat — proti, ka es esmu nobijies! Vai tā nav?