Princis Kaspians

—   Nebija vis, — teica Rūķis, — es redzēju purnu un dzirdēju šņākoņu. Šim tikai gribējās uzkost Mazo Skuķīti brokastīs. Un, ja nu runā par brokastīm — es nevēlējos jūsu majestātēm sagādāt vilšanos, kad jūs sacījāties ceram, ka ķēniņš Kaspians cels galdā sātīgu maltīti, taču gaļas nometnē gaužām trūkst. Lācis ir labs medījums. Būtu muļķīgi atstāt to guļam, nepaņemot neko līdzi, un tas mūs neaizkavēs vairāk par pusstundu. Man domāt, jūs abi, jaunie zēni, tas ir, karaļi, zināt, kā lācim novilkt ādu?

—   Ejam un apsēžamies krietnā attālumā, — Sjūzena sacīja Lūsijai. — Es zinu, kāda tā būs nejaucīga procedū­ra. — Lūsija nodrebinājās un pamāja ar galvu. Kad abas bija nometušās zālē, viņa sacīja: — Sjū, man iešāvās prātā šausmīga doma.

—   Kas tad nu?

—   Vai nebūtu drausmīgi, ja kādu dienu mūsu pašu pasaulē, mājās, cilvēki sirdīs un dvēselēs pamazām kļūtu par tādiem kā šie mežazvēri, bet joprojām izskatītos pēc cilvēkiem, tā ka nekad nevarētu zināt, ar kuru īsti ir darīšana.

—  Mums ir pietiekami daudz raižu te un tagad Nārni­jā, — atcirta praktiskā Sjūzena,—nav ko iztēloties visādus brīnumus.

Kad meitenes atgriezās pie zēniem un Rūķa, tik daudz no labākās gaļas bija izgriezts, cik, domājams, visi kopā jaudās panest. Nav gan nekādas patikas piebāzt kabatas ar jēlu gaļu, taču ceļinieki ietina to svaigās lapās un samieri­nājās ar likteni. Visi bija pietiekami pieredzējuši, lai apzi­nātos, ka, nosoļojot diezgan ilgi un sajūtot patiesu izsalku­mu, izturēšanās pret šiem ļumīgajiem, netīkamajiem vīs­tokļiem būs pavisam citāda.

Tā nu viņi atkal stampāja tālāk (apstādamies pie pirmā strauta, kas gadījās ceļā, lai noskalotu trīs pārus roku, kurām tas bija sevišķi vajadzīgs), līdz uzlēca saule un sāka dziedāt putni, un ērgļu papardēs dūkt vairāk mušu, nekā būtu vēlams. Locekļi, līdz šim stīvi no vakardienas airēša­nas, kļuva lokanāki. Visiem uzlabojās oma. Saule sildīja arvien vairāk, visi noņēma bruņucepures un nesa tās rokās.

—  Cerams, ka mēs tiešām ejam pareizā virzienā, ko? — apmēram pēc stundas noprasīja Edmunds.

—   Nevaru iedomāties, ka mēs varētu iet nepareizi, ja vien nenovirzāmies pārāk stipri pa kreisi, — Pīters atteica. —Ja nenovirzīsimies pārākstipri pa labi, ļaunākais, kas var notikt, ir zaudēt mazliet laika, jo tad uzdursimies Lielajai Upei pārāk ātri un būsim spiesti mest līkumu ap stūri.

Iešana atkal turpinājās pilnīgā klusumā, ja neņem vērā kāju dipoņu un bruņukreklu žvadzēšanu.

—  Kur tā sasodītā Straujupe nozudusi? — pēc krietna brīža norūca Edmunds.

—  Protams, man arī šķiet, ka mums jau būtu vajadzējis tai uzdurties, — piekrita Pīters. — Taču neko citu mēs nevaram darīt kā vien iet uz priekšu.

Abi zēni manīja, ka Rūķis noraizējies lūkojas viņos, taču nebilst ne vārda.

Un tā visi dkai gāja un gāja, un bruņukrekli sāka likties ļoti smagi un sakarsuši.

—   Kas tad nu? — Pīters pēkšņi iesaucās.

Nemanot viņi bija nonākuši nelielas, bet ļoti stāvas

kraujas malā, no kurienes pavērās aiza. Lejā tecēja upe. Otrā pusē klintis pacēlās daudz augstāk. No visa pulciņa tikai Edmunds (un varbūt Trampkins) prata kāpt kalnos.

—   Izlūdzos piedošanu, — teica Pīters. — Tā ir mana vaina, ka mēs izvēlējāmies šo ceļu. Esam apmaldījušies. Šo vietu neesmu nekad savā mūžā redzējis.

Rūķis caur zobiem klusi iesvilpās.

—   Ai, griezīsimies atpakaļ un iesim pa otru ceļu, — lūdzās Sjūzena. — Es jau visu laiku paredzēju, ka šajos mežos mēs apmaldīsimies.

—     Sjūzen! — Lūsija pārmeta. — Nešķendējies uz Pīteru! Tas ir baigi nelāgi, turklāt viņš dara visu, ko spēj.

—   Un tu savukārt nelec krāgā Sjūzenai, — pamācīja Edmunds. — Manuprāt, viņai ir pilnīga taisnība.

—  Tantes un tītari! — Trampkins iesaucās. —Ja mēs apmaldījāmies, nākdami šurp, kas var apzvērēt, ka atradī­sim īsto ceļu atpakaļ? Un, ja mums jāvelkas atpakaļ uz Salu un jāsāk viss no jauna — kaut arī mēs to varētu darīt —, tad tas nozīmē tikpat kā mest plinti krūmos. Tādā gaitā ejot, mēs ieradīsimies, kad Mirazs Kaspianu sen jau būs piebeidzis.

—  Vai domājat, ka mums jāturpina šis ceļš? — vaicāja Lūsija.

—     Es neesmu pārliecināts, ka Visaugstākais karalis patiešām būtu apmaldījies. — Rūķis atbildēja. — Kāpēc šī upīte nevarētu būt Straujā?

—  Tāpēc, ka Straujā netek pa aizu, — teica Pīters, ar zināmām grūtībām apvaldīdams niknumu.

—Jūsu majestāte saka «netek», — attrauca Rūķis,—bet vai nevajadzēja teikt «netecēja» Jūs pazināt šo zemi pirms simtiem — varbūt pirms tūkstošiem gadu. Vai ar to nevarēja notikt pārmaiņas? Iespējams, ka nogruvums atrā­vis pusi no šī pakalna sāniem, atkailinādams klintis, un tā radušās stāvas kraujas aizas viņā pusē. Straujā varbūt gadu pēc gada padziļinājusi gultni, līdz radušās pazemās kraujas šajā pusē. Varbūt notikusi zemestrīce vai kas cits.

—  Tas man nebija ienācis prātā, — atzinās Pīters.

—  Un, lai kā arī būtu, — Trampkins turpināja, — pat ja tā nav Straujā, tad tomēr šī upīte plūst apmēram uz ziemeļiem un tai tik un tā jāietek Lielajā Upē.