Princis Kaspians

—   Ei, ei! Kas tas? Ko tu izdarīji? — iesaucās Tram­pkins. Tomēr, lai kā Rūķis pūlējās pagriezt galvu, šķielēt un pašķirt bārdu, paša plecu tik un tā nespēja saskatīt. Tad viņš to cik spēdams pataustīja, pagriezdams plecu un stipri izstiepdams pirkstus, kā dara cilvēks, kas grib pakasīt kaut ko pavisam grūti aizsniedzamu. Tad viņš pakustināja visu roku, pacēla to gaisā, paspaidīja muskuļus un beidzot pielēca kājās, izsaukdamies: —Milži un mīstīklas! Aizdzi­jusi! Roka gluži kā jauna! — Pēc tam viņš gardi nosmējās un sacīja: — Esmu nu gan iztaisījis sevi par vislielāko muļķi, cik vien Rūķim iespējams. Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis? Esmu visu jūsu majestāšu pazemīgs kalps — padesi pazemīgs. Un pateicos par savas dzīvības glābšanu, brūces sadziedēšanu, brokastīm — un mācību.

Bērni vienā balsī apliecināja, ka viss esot kārtībā un nevajagot vairs runāt.

—  Un nu, — teica Pīters, — ja jūs patiešām esat nolēmis paļauties uz mums…

—   Esmu! — Rūķis viņu pārtrauca.

—Tad ir skaidrs, kas jādara. Mums tūdaļ jāpiebiedrojas karalim Kaspianam.

—Jo drīzāk, jo labāk, — Trampkins piekrita. — Mana muļķība jau tā mūs krietnu stundu aizkavējusi.

—  Ceļš, pa kuru jūs nācāt, prasīs stundas divas, — teica Pīters.—Tas ir, mums. Mēs nespējam soļot cauru dienu un nakti kā jūs, Rūķi. —Tad viņš pagriezās pret citiem.—Tas, ko Trampkins dēvē par Aslana Pakalnu, acīmredzot ir pats Akmens Galds. Atcerieties, bija vajadzīga apmēram puse dienas, lai no turienes nokļūtu līdz Berunas braslam…

—    Mēs saucam to par Berunas tiltu, — iesprauda Trampkins.

—Mūsu laikos tur tilta nebija, — Pīters paskaidroja. — Un tad ceļš no Berunas līdz šejienei prasīja mazliet

vairāk par vienu dienu. Iedami nesteidzoties, mēdzām nokļūt mājās otrā dienā ap tējas laiku. Soļojot veicīgi, mēs varētu visu ceļa gabalu nomērot pusotrā dienā.

—    Tomēr neaizmirstiet, ka tagad viss apaudzis ar mežu, — iebilda Trampkins, — un mums jāizvairās no ienaidniekiem.

—    Paklausieties, — noprasīja Edmunds, — vai tad mums jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru nāca mūsu Mīļais Mazais Draugs?

—Jūsu majestāte, ja mīlat mani, tad nesaucietvairs šādā vārdā, — Rūķis lūdza.

—  Labs ir, — Edmunds piekrita. —Vai drīkstu sacīt— MMD?

—  Paklau, Edmund, — Sjūzena pārmeta.—Neizturies visu laiku pret viņu tik vīzdegunīgi.

—   Nav ko uztraukties, meitenīt, tas ir, jūsu majestā­te, — sacīja Trampkins, sīki iesmiedamies. — Suns, kas rej, nekož. — (Pēc tam viņi bieži sauca Trampkinu par MMD, līdz gandrīz piemirsa, ko tas nozīmē.)

—   Kā jau teicu, — turpināja Edmunds, — mums nav nepieciešams iet pa to ceļu. Kāpēc mēs nevarētu paairēties mazliet uz dienvidiem, līdz tiekam pie Skaidrupes grīvas, un tad braukt par to? Tā mēs nokļūsim Akmens Galda pakalna aizmugurē, turklāt, kuģojot pa jūru, būsim drošī­bā. Ja nekavējoties dosimies ceļā, pirms tumsas nokļūsim pie Skaidrupes ietekas, pāris stundu nosnaudīsimies un rītā agri būsim pie Kaspiana.

—    Cik svarīgi gan ir pārzināt krastmalu! — piebilda Trampkins. — Par Skaidrupi neviens no mums nezina itin nekā.

—   Kā ar ēdamo? — vaicāja Sjūzena.

—      Būs vien jāiztiek ar āboliem, — teica Lūsija. — Taisāmies ceļā! Esam pavadījuši te gandrīz divas die­nas, un nekas vēl nav padarīts.

—   Un, lai kā arī būtu, neviens manu cepuri vairs par murdu neizmantos, — Edmunds pavēstīja.

Vienu no lietusmēteļiem sasēja par kaut ko līdzīgu maisam un sabāza tajā krietni daudz ābolu. Tad visi pama­tīgi padzērās akas ūdeni (jo svaigs vairs nebūs pieejams līdz Skaidrupes grīvai) un devās lejup pie laivas. Bērniem bija žēl pamest Ķēru Paravelu, kas, pat gulēdama krāsmatās, lika atkal justies kā mājās.

—Lai MMD labāk stūrē, — ieteica Pīters, — mēs ar Edu ņemsim katrs pa airim. Pa, pa, vēl kaut kas jāizdara. Vajadzē­tu novilkt bruņukreklus: pirms tiksim galā, dabūsim krietni pasvīst. Meitenes labāk lai ieņem vietas laivas priekšgalā un dod norādījumus MMD, jo viņš nezina ceļu. Vajadzēs ieairēt dziļi iekšā jūrā, līdz pabrauksim garām salai.

Zaļais, mežu apaugušais krasts drīz palika tālu aizmu­gurē, mazie līcīši un zemesragi sāka it kā izlīdzināties, un laiva cēlās un grima līganajos viļņos. Jūra ap laivu pletās plašāka un tālumā likās zilāka, bet tuvumā kūsāja zaļa. Gaiss smaržoja pēc sāls, un vienīgais troksnis radās, laivai šķeļot ūdeni, kas skalojās pret sāniem, un, airus iegremdē­jot un tiem trinoties duļļos, atskanēja paklusa plunkšķināšanās. Saule sāka cepināt.

Lūsija ar Sjūzenu priekšgalā jutās lieliski, jo varēja liekties pāri malai un mēģināt plaukstas pamērcēt ūdenī, kaut gan ne reizi neizdevās to īsti aizsniegt. Zem laivas varēja saskatīt jūras dibenu — lielākoties tīras, bālganas smiltis, taču reizēm pavīdēja arī purpurkrāsas aļģu lāsumi.

—   Kā senos laikos, — teica Lūsija, — vai atceraties mūsu ceļojumu uz Terebintiju… un Galmu — uz Septiņsalu rindu… un Vientuļajām Salām?

—Jā, — Sjūzena teica, — un mūsu lielo kuģi «Caurspī­dīgo Krāšņumu» ar gulbja galvu priekšgalā un kokā griez­tiem gulbja spārniem, kas stiepās gandrīz līdz vidusklājam?

—   Un zīda bruņām un lielajiem pakaļgala lukturiem?