Princis Kaspians

viņš — atgriezīsies kādā no Nārnijas Senatnīgajām Vie­tām. Tā, kurā mēs sēžam padaban, ir vissenākā un apvel­tīta ar vislielāko burvju spēku, un varbūt še visdrīzāk sagaidāma atbilde. Tomēr ir vēl divas citas. Viena ir Laternas Klajums, pa upi uz augšu, rietumos no Bebru Dambja, kur, kā hronikas stāsta, Karaliskie Bērni ieradās Nārnijā pirmoreiz. Otra ir pie upes grīvas, kur reiz slējās viņu pils Ķēra Paravela. Un, ja nāks pats Aslans, arī tad nupat minētā vieta būtu labākā, kur viņu sagaidīt, jo ikviena teiksma vēsta, ka viņš ir lielā Aizjūras Imperatora dēls, tāpēc nāks pāri jūrai. Man ļoti gribētos sūtīt vēstnešus uz abām vietām — uz Laternas Klajumu un upes grīvu, lai sagaidītu viņus — vai viņu — vai to — tieši tur.

—   Manas domas ir gluži tādas pašas, — Trampkins noburkšķēja. —Visu šo ākstību pirmais variants neatnesīs mums palīdzību, mēs tikai zaudēsim divus cīnītājus.

—    Ko, pēc jūsu domām, sūtīt, doktor Kornēlij? — Kaspians jautāja.

—   Ienaidnieka joslai visveiklāk tiks cauri Vāveres: tās viņi nenoķers, — ieteica Trifeļracis.

—   Visas mūsu Vāveres (un to nav daudz), — sacīja Nikabriks, — ir diezgan vieglprātīgas. Vienīgais dzīv­nieks, kam es uzticētu šādu uzdevumu, būtu Zaručakstis.

—Tad lai tas ir Zaručakstis, — izlēma karalis Kaspians. — Un kas būs otrs vēstnesis? Es zinu, ka iet gribētu tu,

Trifeļraci, taču tev nav vajadzīgā ātruma. Un arī jums tā nav, doktor Kornēlij.

—   Es neiešu, — izsaucās Nikabriks. — Te visapkārt ir tādi bari Cilvēkveidīgo un dzīvnieku, ka še nepieciešams kāds Rūķis, kas raugās, lai pret Rūķiem izturētos pieklājīgi.

—    Purkšķi un pērkoņi! — nikni izgrūda Trampkins. — Vai tā tu runā ar karali? Sir, sūtiet mani, es iešu!

—   Bet man gan likās, ka tu, Trampkin, Ragam neti­ci, — Kaspians šaubījās.

—  Neticu jau ar', jūsu majestāte. Bet kāds tam sakars ar uzdevumu? Kāda starpība — vai es nomirstu, skriedams pakaļ zilam gaisam, vai te? Jūs esat mans karalis. Es zinu, kā padomu došana atšķiras no pavēļu izpildes. Jūs uzklau­sījāt manu padomu, tagad ir laiks pavēlēm.

—   Es nekad to neaizmirsīšu, Trampkin, — teica Kas­pians. — Aizsūtiet kādu pēc Zaručaksta. Un kad man pūst Ragu?

—     Es pagaidītu līdz saullēktam, jūsu majestāte, — ieteica doktors Kornēlijs. — Rīkojoties ar Baltās Maģijas palīdzību, tas reizēm nes veiksmi.

Pēc īsa brītiņa ieradās Zaručakstis un uzklausīja, kas viņam jādara. Būdams, līdzīgi daudzām Vāverēm, pilns drosmes, degsmes, trauksmes, enerģijas un tieksmes pēc palaidnībām (lai neteiktu arī — iedomības gara), viņš, tiklīdz izdzirda pavēli, bija gatavs doties ceļā. Tika noru­nāts, ka viņš skries uz Laternas Klajumu, turpretī Tram­pkins mēros īsāko ceļu līdz upes grīvai. Pēc steigā ieturētas maltītes, karaļa, Āpša un Kornēlija sirsnīgu pateicības vārdu un laba vēlējumu pavadīti, abi laidās ceļā.

Astotā nodaļa Kā viņi pameta salu

—  Un tā nu, — turpināja Trampkins (jo, kā jūs būsiet sapratuši, tas bija viņš, kas, sēdēdams Kēras Paravelas sagruvušās pils zaļajā zālē, stāstīja visus šos piedzīvojumus četriem bērniem), — un tā es iebāzu kabatā pāris garozu, atstāju Pakalnā visus ieročus, paņemdams līdzi vienīgi dunci, un pelēcīgajā rītausmā soļoju uz mežiem. Biju jau nostampājis garu garas stundas, kad pēkšņi atskanēja tāds dūciens, kādu es savu mūžu nebiju dzirdējis. Oi, to es nekad neaizmirsīšu. Tas pildīja visu gaisu un bija tik skaļš kā pērkons, bet daudz ilgāks, spirgts un tīkams kā mūzika, kas plūst pār ūdeņiem, taču ir pietiekami skanīga, lai sadrebinātu mežus. Un es sev sacīju: «Ja tas nav Rags, tad es esmu trusītis.» Un pēc mirkļa es gudroju, kāpēc viņš to nav pūtis agrāk…

—   Cik tad bija pulkstenis? — Edmunds vaicāja.

—     Starp deviņiem un desmitiem, — paskaidroja Trampkins.

—    Tieši tad mēs sēdējām dzelzceļa stacijā! — korī iesaucās visi bērni un mirdzošām acīm vērās cits citā.

—   Lūdzu, turpiniet! — Lūsija skubināja Rūķi.

—   Nu, kā jau teicu, es prātoju, bet turpināju ceļu tik steidzīgi, cik vien jaudāju cilāt kājas. Rikšoju visu nakti un tad, kad jau maķenīt svīda gaisma, es — it kā būtu tāds pats tukšpauris kā Milzis — nolēmu riskēt un izvēlējos īsāko ceļu pāri klajam laukam, lai nebūtu jāmet līkums ap upes cilpu. Mani notvēra. Ne armija, bet uzpūtīgs, vecs muļķis,

kas pārvalda nelielu pili—Miraza pēdējo cietoksni ceļā uz jūru. Lieki būs jums skaidrot, ka patiesību viņi no manis neizdabūja, bet es taču esmu Rūķis — un ar to pietika. Bet — pie visiem lašiem un ledenēm! Labi, ka tas senešals patiešām bija uzpūtīgs muļķis. Jebkurš cits būtu pataisījis mani aukstu uz līdzenas vietas. Tomēr bez dižas eksekūci­jas viņš iztikt nejaudāja! Mani vajadzēja «aizsūtīt pie spo­kiem» ar pienācīgajām ceremonijām. Un tad šī jaunā dāma (viņš pamāja pret Sjūzenu) liek lietā savu loka šāvējas mākslu — un, ticiet man, tas bija meistaršāviens —, un te nu mēs esam. Tikai bez mana bruņojuma, jo to viņi, protams, atņēma.

Rūķis izkratīja savu pīpīti un piebāza to no jauna.