Princis Kaspians

Reiz, kad dienā visu laiku bija gāzis stiprs lietus un Kaspiana cīnītājus piemeklējušas tik lielas nelaimes, cik vien vispār var iedomāties, sabiezējot tumsai, gāzma mitējās, taču kļuva nežēlīgi auksts. Torīt Kaspians bija sagatavojis nozīmīgāko līdz šim izplānoto kauju, un vi­siem ar to saistījās lielas cerības. Princim līdz ar lielāko daļu Rūķu vajadzēja ausmā uzbrukt karaļa spēku labajam spārnam un tad, kamēr tas iesaistītos niknā cīņā, Milzis Laikurbis kopā ar Kentauriem un dažiem no spēcīgāka­jiem zvēriem triektos uz priekšu no citas puses un mēģi­nātu atgriezt šo Miraza labo spārnu no pārējās armijas. Taču plāns cieta neveiksmi. Neviens netika brīdinājis Kaspianu (jo neviens no tagadējās Nārnijas to neatcerē­jās), ka milži nebūt nav gudri. Nabaga Laikurbis, gan drosmīgs kā lauva, šajā ziņā bija tipisks Milzis—viņš bija devies cīņā nepareizajā laikā un ne no pareizās puses, tā ka gan viņa, gan Kaspiana karavīri tika cietuši sāpīgus zaudējumus un pavisam maz kaitējuši ienaidniekam. La­bākie Lāči bija ievainoti, dziļas brūces cirstas vienam no Kentauriem, un visā Kaspiana karapulkā palicis maz tādu kaujinieku, kas nebūtu lējuši asinis. Zem pilošajiem ko­kiem uz skopām vakariņām sanākušais bars izskatījās visai drūmi.

Visnejaukākā omā bija milzis Laikurbis, kas saprata, ka tā ir viņa vaina. Milzis sēdēja, klusuciešot birdinādams lielas asaras, kas sakrājās degungalā un tad ar skaļu plakšķi nokrita uz Peļu apmetnes, kuras iemītnieki nupat bija kaut cik sasildījušies un laidās miegā. Visas Peles pielēca kājās, purināja no ausīm ūdeni, pūlējās izgriezt slapjumu no saviem mazajiem apsegiem un spalgās, skaļās balstiņās prasīja Milzim, vai viņam neliekoties, ka tās jau esot pietiekami samirkušas bez šībrīža plūdiem. Tad pamodās citi radījumi un uzbrēca Pelēm, ka tām uzdota izlūkošana, nevis kora dziedāšana — kāpēc tās nestāvot klusu? Laikur­bis uz pirkstgaliem aizlavījās sameklēt citu vietu, kur vienā mierā varētu skumt, un iedams uzkāpa kādam uz astes (vēlāk runāja, ka tā bijusi kāda Lapsa), un šis kāds viņam iekoda. Un tā nu visi dusmojās cits uz citu.

Taču slepenajā, burvību pilnajā telpā Pakalna vidū kara Padomē bija sapulcējušies karalis Kaspians, Kornēlijs, Āpsis, Nikabriks, Trifeļracis un Trampkins. Jumtu bal­stīja senatnīgas, masīvas kolonnas. Vidū atradās akmens— pa vidu pārcirsts akmens galds, noklāts ar kādreizējām rakstu zīmēm, taču senos laikos, kad pats Pakalns vēl nebijis izbūvēts, šis Akmens Galds slējās Pakalna virsotnē, tāpēc vējš, lietus un sniegs laika ritumā bija zīmes gandrīz izdzēsuši. Apspriedes dalībnieki Galdu neizmantoja un ap to nesēdēja — tam piemita pārāk liela burvju vara, lai to lietotu parastos apstākļos. Visi čurnēja uz bluķiem nelielā atstatumā no tā pie raupja koka galda, uz kura atradās neveikli salipināts māla gaismeklis. Tā liesma krita uz sēdošo bālajām sejām un meta milzīgas ēnas uz sienām.

—  Ja jūsu majestāte vispār grib lietot Ragu, — sacīja Trifeļracis, — tad, manuprāt, tāds brīdis ir pienācis. — Kaspians pirms vairākām dienām bija pastāstījis par savu dārgumu.

—   Vajadzība pēc tā, protams, ir liela, — piekrita Kas­pians. —Tomēr grūti pateikt, vai tā ir pilnīgi neatliekama. Ja nu pienāk vēl lielāka nepieciešamība un mēs Ragu esam jau izlietojuši?

—    Šādi argumentējot, — iebilda Nikabriks, — jūsu majestāte to nelietos tikmēr, kamēr būs jau par vēlu.

—   Es domāju tāpat, — piebalsoja doktors Kornēlijs.

—   Un kā tev šķiet, Trampkin? — vaicāja Kaspians.

—  Nū-u, ja runa ir par mani, — iesāka Rudais Rūķis, kas bija klausījies citus pilnīgā vienaldzībā, — tad es teikšu tā: jūsu majestāte gan laikam zina, ka Rags — un tā tur akmens adūza, un jūsu dižais karalis Pīters… un jūsu Lauva Aslans — tas viss ir viens pīpis! Es pieprasu vienīgi, lai armijai par to neko nesaka. Nebūs nekāda labuma, ja iedvesīs cerības uz maģisku palīdzību — cerības, kas, pēc manām domām, bez šaubām, pievils.

—Tad Aslana vārdā mēs pūtīsim karalienes Sjūzenas Ragu, — Kaspians nolēma.

—   Sir, ir tomēr kaut kas tāds, — bilda doktors Kornē­lijs, — kas jāizdara visupirms. Mēs nezinām, kā šī palīdzība izpaudīsies. Tā varētu atsaukt no aizjūras zemēm pašu Aslanu. Taču, manuprāt, drīzāk tai iespējams atsaukt Vis­augstāko karali Pīteru un viņa varenos biedrus no sirmās senatnes. Tomēr jebkurā no šiem gadījumiem nevar apgal­vot, ka palīdzība tiks saņemta šajā vietā…

—  Tas ir patiess vārds, — iestarpināja Trampkins.

—Man šķiet, — mācītais vīrs turpināja, — ka viņi —vai