Princis Kaspians

Nākamā apmeklējamā vieta bija pavisam netālu, taču viņiem nācās iet pa gara apkārtceļu, lai izvairītos no apgabala, kurā dzīvoja Cilvēki. Jau krietni pavēlā pēcpus­dienā viņi sasniedza līdzenus laukus, kurp starp dzīvžogu rindām bija silti. Tur Trifeļracis kaut ko sauca pie kāda neliela zemes cauruma zaļajā krastmalā, un no tā iztipi­nāja kaut kas Kaspianam gluži negaidīts — Runājošs Pelēns. Tas, protams, bija lielāks nekā parastais; saslējies pakaļkājās, viņš šķita krietni garāks par pēdu, ar ausīm, kas likās gandrīz vai tikpat garas (kaut arī platākas) kā trusim. Jautrā un kareivīgā pelēna vārds bija Rīpičīps. Pie sāniem tam karājās mazs rapieris, un ūsas Rīpičīps skrul­lēja uz augšu.

— Sir, mūsējo ir divpadsmit, un es visus savu ļaužu krājumus nododu jūsu rīcībā.

Kaspians visiem spēkiem (turklāt veiksmīgi) pūlējās apspiest smieklus, tomēr neviļus nodomāja, ka Rīpičīpu ar visiem viņa piederīgajiem gaužām viegli varētu ievietot veļas grozā un pārnest uz muguras mājās.

Būtu vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai nosauktu visus dzīv­niekus, ko Kaspians todien sastapa, — kurmi Klodsliju Lāpstiņu, trīs Stūrgalvīgos (kas, tāpat kā Trifeļracis, bija āpši), zaķi Kamillo un ezi Adataini. Beidzot viņi apmetās atpūsties apaļa, plata un līdzena zāliena malā, kur auga augstas gobas, kas tagad meta garas ēnas, jo saule rietēja, puķes aizvēra kausiņus un kovārņi lidoja mājup gulēt. Ceļinieki pamielojās ar ēdamo, ko bija paņēmuši līdzi, un Trampkins aizkūpināja pīpi (Nikabriks bija nesmēķētājs).

—    Njā, — ierunājās Āpsis, — ja mums vēl izdotos atmodināt šo koku un šī avota garus, mēs šodien būtu kārtīgi pastrādājuši.

—   Vai mēs nevaram to izdarīt? — Kaspians pajautāja.

—Nē,—teica Trifeļracis.—Pār tiem mums nav varas.

Kopš mūsu zemē ienākuši Cilvēkveidīgie, kas cērt mežus un piesārņo upes, driādas un najādas iegrimušas dziļā miegā. Kas zina, vai tās jebkad atkal atdzīvosies? Un tas mums ir liels zaudējums. Telmarīni briesmīgi baidās no mežiem, un, ja Koki dusmās saceltos, mūsu ienaidnieki bailēs zaudētu prātu un aizlasītos no Nārnijas, cik ātri vien kājas nes.

—    Ir nu gan jums, Dzīvniekiem, iztēle! — iesaucās Trampkins, kas kaut kam tādam neticēja. Bet kāpēc tad apmierināties ar Kokiem un Ūdeņiem? Vai nebūtu vēl labāk, ja akmeņi sāktu paši mesties virsū tam draņķa Mirazam?

Āpsis tikai kaut ko norūca, un pēc tam iestājās tāds klusums, ka princis jau gandrīz bija aizsnaudies, kad viņam pēkšņi aizmugurē no meža dziļumiem līdz ausīm atlidoja it kā liegas mūzikas skaņas. Tad Kaspians nodomāja, ka tas ir tikai sapnis, un apgriezās uz otriem sāniem, taču, kolīdz auss piespiedās pie zemes, viņš juta vai dzirdēja (īsti neva­rēja noteikt skaņas raksturu) klusu dunoņu vai rīboņu. Kaspians pacēla galvu. Dunoņa tūdaļ kļuva klusāka, tur­pretī atsākās mūzika, šoreiz vēl skaidrāk dzirdama. Izklau­sījās pēc flautu spēles. Zēns redzēja, ka Trifeļracis pieceļas sēdus un cieši skatās uz mežu. Spoži spīdēja mēness — Kaspians bija gulējis ilgāk, nekā pašam šķita. Mūzika skanēja arvien tuvāk, melodija likās strauja, tomēr sapņai­na. Varēja dzirdēt daudzu vieglu kāju troksni, līdz beidzot no meža mēnessgaismā dejodamas iznāca parādības, par kurām viņš bija domājis visu mūžu. Tās nebija daudz garākas par rūķiem, taču krietni trauslākas un vijīgākas. Sprogainie mati nespēja apsegt mazus radziņus, ķermeņu kailā augšdaļa vizēja bālajā gaismā, taču kājas bija tādas kā āžiem.

— Fauni! — iesaucās Kaspians, uztrūkdamies no guļ­vietas. Vienā mirklī visi atnācēji sadrūzmējās ap viņu. Zibens ātrumā viņš paskaidroja tiem stāvokli, un visi bez vārda runas uzņēma Kaspianu savā pulkā. Pirms zēns attapās, ko dara, viņš bija pievienojies dejotājiem. Tāpat darīja Trampkins, gan ar smagākām un saraustītākām kustībām, un pat Trifeļracis lēkāja un klumburoja, kā vien spēja. Vienīgi Nikabriks palika savā guļvietā un mēmi noskatījās. Fauni savu niedru stabuļu skaņu pavadībā grie­zās dejā ap Kaspianu. Dīvainās acis, kas reizē šķita skumjas un līksmas, lūkojās viņējās. Tur bija desmitiem faunu: Mentijs un Obentins, un Dumns, Voluns, Voltins, Girbijs, Nimiens, Nauss un Oskuns. Visus tos bija atsūtījis Zaručakstis.

Kad Kaspians nākamajā rītā pamodās, viņš lāgā nespēja ticēt, ka tas viss nav bijis sapnis, taču zālē bija iespiedušās mazas šķeltu nagu pēdas.

Septītā nodaļa senā Nārnijā briesmās

Vieta, kur viņi sastapa faunus, protams, bija pati Deju pļava, un te Kaspians ar draugiem palika līdz lielās Pado­mes vakaram. Gulēt zem zvaigznēm, nedzert neko citu kā avotūdeni un pārtikt lielākoties no riekstiem un meža ogām varēja likties Kaspianam dīvaini — pēc gultas ar zīda palagiem pilī, kur sienas klāja gobelēni, kur maltītes tika pasniegtas uz zelta un sudraba šķīvjiem un sulaiņi pasau­cami ik brīdi. Taču viņš nekad nebija juties tik jauki! Miegs nekad nebija tā spirdzinājis un ēdiens licies tik garšīgs, tāpēc zēns pamazām norūdījās un viņa sejā iegula valdnieciskāki vaibsti.