Princis Kaspians

— Un tagad, — teica Nikabriks pirmajā vakarā, kad Kaspians bija tiktāl atveseļojies, ka spēja piecelties sēdus un runāt, — mums vēl jāizlemj, ko darīt ar šo Cilvēkveidī­go. Jums abiem šķiet, ka esat tam izrādījuši lielu laipnību, nejaudami man to nokaut. Taču man liekas, ka beigu beigās mēs būsim spiesti turēt viņu gūstā visu mūžu. Es nekādā ziņā neļaušu viņam aiziet dzīvam — atgriezties atpakaļ pie savējiem un mūs visus nodot.

—    Suķi un sīpoli! Nikabrik! — Trampkins pārmeta. — Kāpēc tik neglīta valoda? Šis radījums taču nav vainīgs, ka sadauzīja pauri pret koku pie mūsu alas. Un, pēc manas saprašanas, viņš nemaz neizskatās pēc nodevēja.

—   Paklausieties, — Kaspians teica, — jūs vēl neesat uzzinājuši, vai es gribu atgriezties. Gribu palikt pie jums — ja jūs man ļausiet. Tādus cilvēkus kā jūs esmu meklējis mūždien.

—  Tā ir tīri smuka pasaciņa, — rūca Nikabriks. — Tu esi telmarīns un cilvēks, vai ne? Skaidrs, ka tev gribas atgriezties pie paša sugas.

—   Pat ja es to gribētu, tad tomēr nevarētu, — iebilda Kaspians. — Nelaimes gadījums notika tad, kad es bēgu, lai glābtu savu dzīvību. Karalis vēlas mani nogalināt. Ja jūs nonāvētu mani, tad izdarītu tieši to, kas viņu iepriecētu.

—   Ej nu, — brīnījās Trifeļracis, — ko tu saki!

—  Ko? — iesaucās Trampkins. — Kas tad tas? Cilvēk­veidīgais, ko tu esi nodarījis, lai tavā vecumā jau tā sanīstos ar Mirazu?

—   Viņš ir mans tēvocis, — tik vien Kaspians paspēja izteikt, kad Nikabriks, uzlicis roku uz dunča spala, pielēca kājās.

—   Nu, redziet! — viņš iekliedzās. — Viņš ir ne vien

telmarīns, bet arī mūsu lielākā ienaidnieka tuvs radinieks un mantinieks. Vai vēl neesat nākuši pie prāta un neļausiet šo radījumu piebeigt? — Nikabriks būtu uz līdzenas vietas Kaspianu nodūris, ja Āpsis ar Trampkinu neaizšķērsotu viņam ceļu, nepiespiestu atgriezties vietā un nesaturētu ciet. ^

—  Vienu par visām reizēm, Nikabrik, — sacīja Tram­pkins, — vai nu tu savaldīsies, vai arī mums ar Trifeļraci vajadzēs tev aizbāzt muti!

Nikabriks sapīcis solījās uzvesties pieklājīgāk, un pārē­jie divi lūdza Kaspianu pārstāstīt savu likteni. Kad princis to pabeidza, uz brīdi iestājās klusums.

—   Kaut ko dīvaināku es nekad neesmu dzirdējis, — Trampkins atzinās.

—    Man tas nepatīk, — burkšķēja Nikabriks. — Es nezināju, ka Cilvēkveidīgo vidū par mums joprojām klīst valodas. Jo mazāk viņi par mums zina, jo labāk. Pavei, tā vecā Aukle. Būtu labāk turējusi mēli aiz zobiem! Un tas viss saistās ar šo Audzinātāju — viņš ir Rūķis renegāts. Es tos ienīstu! Ienīstu vairāk par Cilvēkveidīgajiem. Piemi­niet manus vārdus — tas neko labu nesola.

—   Beidz runāt par to, ko pats nesaproti, Nikabrik, — uzsauca Trifeļracis. —Jūs, Rūķi, esat tādi paši aizmāršas un vējaslotas kā paši Cilvēkveidīgie. Es esmu dzīvnieks, tas es esmu, turklāt Āpsis, un tas ir vēl svarīgāk. Mēs nemai­nāmies. Mēs turamies. Es saku — no tā visa nāks liels labums. Tas te, kas sēž mums līdzās, ir Nārnijas īstais karalis, proti, īsts karalis, kas atgriežas īstajā Nārnijā. Un, pat ja Rūķi ir aizmirsuši, mēs, m.eža zvēri, atceramies, ka

Nārnijā labi klājies tikai tad, kad karalis bijis kāds Ādama dēls.

—   Seski un sumpurņi! Trifeļraci, — uzsauca Tram­pkins. — Vai tas jāsaprot tā, ka tu gribi atdot valsti Cilvēkveidīgajiem?

—  Neko tādu es neteicu, — skanēja Āpša atbilde. — Šī nav Cilvēku zeme (kas gan to zina labāk par mani?), bet tā ir zeme, kur karalim jābūt Cilvēkam. Mums, āpšiem, ir pietiekami laba atmiņa, lai to atcerētos. Ak tu tētīt, vai tad Visaugstākais karalis Pīters nebija Cilvēks?

—  Vai tu tici visām tām vecajām pasakām? — Tram­pkins noprasīja.

—  Es jums saku: mēs neaizmirstam. Mēs ticam, ka bijis Visaugstākais karalis Pīters un pārējie, kas valdīja Kērā Paravelā, un mēs viņiem ticam tikpat nesatricināmi, kā ticu pašam Aslanam.

—   Es iedrošinos teikt: tikpat nesatricināmi kā tam, — piebilda Trampkins. — Bet kas tad mūsdienās tic Aslanam?

—    Es ticu, — Kaspians sacīja. — Un, pat ja agrāk nebūtu ticējis, tagad to darītu. Tur, dzīvojot Cilvēkveidīgo vidū, ļaudis, kas ņirgājās par Aslanu, būtu ņirgājušies arī tad, ja stāstītu par Runājošiem Zvēriem un Rūķiem. Rei­zēm es patiešām prātoju, vai īstenībā nudien ir tāda būtne kā Aslans, bet reizēm prātoju arī, vai ir tādi cilvēki kā jūs. Tomēr te nu jūs esat!

—    Tiesa, — piekrita Trifeļracis. — Jums taisnība, karali Kaspian. Un, kamēr jūs būsiet uzticīgs Senajai

' Nārnijai, jūs būsiet mans karalis, lai viņi saka, ko grib. Lai jūsu majestātei ilgs mūžsl

—   Āpsi, tu uzdzen man nelabumu, — kurnēja Nikab­riks. — Iespējams, ka Visaugstākais karalis Pīters un pārē­jie bija Cilvēki, taču viņi bija citādi Cilvēki. Šis ir viens no sasodītajiem telmarīniem, kas ir medījis zvērus sev par prieku. Vai ne, ko? —viņš piebilda, pēkšņi apsūdzēdams Kaspianu.

—  Taisnību sakot — jā, es esmu to darījis, — apstipri­nāja Kaspians. — Bet tie nebija Runājoši Zvēri.

—  Tas ir gluži tas pats, — Nikabriks neatlaidās.