Princis Kaspians

Vēlāk Kaspianam ar Audzinātāju bija daudz slepenu sarunu Lielā torņa augšējā platformā, un ik sarunā Kaspians uzzināja aizvien vairāk par Seno Nārniju, tā ka domas un sapņi par senajām dienām, kā arī ilgas, kaut tās atgrieztos, piepildīja gandrīz visu viņa brīvo laiku. Protams, tā viņam nebija pārāk daudz, jo tagad bija sākušās nopietnas mācības. Zēns apguva zobenu cīņu un jāšanas prasmi, peldēšanu un niršanu, šaušanu at­loku, kā arī spēlēja lautu un tiorbu [2] ar astoņiem pirkstu caurumiņiem. Viņš mācījās medīt briežus un nošautos sadalīt gabalos, kā arī Kosmogrāfiju, Retoriku, Heral­diku, Dzejas teoriju u^, bez šaubām, Vēsturi līdz ar nelielu apjomu Likumu Zināšanu, Fiziku, Alķīmiju un Astronomiju. No Maģijas viņš mācījās tikai teoriju, jo doktors Kornēlijs uzskatīja, ka prakse neesot piedienīga prinča izglītībai.

— Turklāt arī es pats, — viņš piebilda, — esmu ļoti slikts mags un protu izdarīt tikai pašus vienkāršākos ekspe­rimentus.

Navigāciju Kaspianam vispār nemācīja (doktors gan sacīja, ka tā esot cildena un varonības pilna māksla, taču karalis Mirazs necieta ne kuģus, ne jūru).

Zēns daudz mācījās, likdams lietā arī paša acis un ausis. Mazotnē viņš bieži bija prātojis par savu nepatiku pret tanti, karalieni Prūnasprizmiju. Tagad viņš saprata: tas ir tāpēc, ka tantei nepatīk viņš. Kaspians saskatīja arī, ka Nārnijā ir nelaimīga zeme. Nodokļi bija augsti, likumi — bargi, bet Mirazs — nežēlīgs.

Pēc dažiem gadiem pienāca laiks, kad karaliene it kā saslima, pilī sacēlās pamatīga kņada un troksnis, un ārsti nāca un gāja, un galminieki sačukstējās. Tas notika vasaras sākumā. Kādu nakti, kad viss šis juceklis joprojām turpinā­jās, Kaspianu tikai pēc pāris miegā pavadītām stundām negaidīti pamodināja doktors Kornēlijs.

—   Vai mēs drusku pamācīsimies Astronomiju, dok­tor? — Kaspians vaicāja.

—   Kuš! — atčukstēja doktors. — Paļaujieties uz mani un dariet tieši tā, kā es saku. Uzvelciet drēbes — jūs gaida garš ceļojums.

Kaspianu tas stipri pārsteidza, tomēr viņš bija iemācī­jies paļauties uz Audzinātāju un tūdaļ darīja tā, kā viņam lika. Kad viņš bija apģērbies, doktors teica: — Man jādod jums līdzi somiņa. Mums jāieiet blakus istabā un jāpiepilda tā ar pārtiku no jūsu augstības vakariņu galda.

—   Tur būs mani galma kungi, — iebilda Kaspians.

—  Viņi ir cieši aizmiguši un nepamodīsies, — doktors sacīja. — Es gan esmu ļoti vājš mags, bet pieburt miegu es māku.

Viņi iegāja priekšistabā, un tur patiesi, atgāzušies pret krēslu atzveltnēm, skaļi krāca divi galma kungi. Doktors Kornēlijs aši iebāza somā aukstas cāļa gaļas adiekas, dažas šķēles brieža gaļas, maizi un ābolu, kā arī mazu pudelīti laba vīna un pasniedza visu Kaspianam. Princis uzkāra to aiz siksnas pleca ka skolas somu, kurā jūs parasti stiepjat grāmatas.

—  Vai zobens jums ir? — noprasīja doktors.

—  Jā, — Kaspians apliecināja.

—   Tad aplieciet šo apmetni, lai noslēptu zobenu un somu. Jā, tā būs labi. Un nu mums jāuzkāpj Lielajā tornī un jāparunā.

Kad viņi sasniedza torņaugšu (bija mākoņaina nakts, nebūt ne tāda kā toreiz, kad abi redzēja Tarvas un Alambiles pretīstāvēšanu), doktors Kornēlijs sacīja:

—     Dārgo princi, jums nekavējoties jāatstāj pils un jāmeklē laime plašajā pasaulē. Te jūsu dzīvībai draud briesmas. -

—   Kāpēc? — Kaspians vaicāja.

—  Tāpēc, ka jūs esat Nārnijas īstenais karalis: Kaspians Desmitais, Kaspiana Devītā īstenais dēls un mantinieks. Lai jūsu majestātei ilgs mūžs — un pēkšņi Kaspianam par lielu pārsteigumu skolotājs nometās uz viena ceļgala un noskūpstīja zēnam roku.

—   Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, — stostījās Kaspians.

—   Brīnos, ka neesat to man jautājis jau agrāk, — sacīja doktors, — proti, kāpēc jūs, būdams karaļa Kaspiana dēls, pats neesat karalis Kaspians. Vienīgi jūsu majestāte nezina to, ko zina ikviens cits, — karalis Mirazs ir uzurpators. Sākdams valdīt, viņš nemaz neizlikās, ka ir karalis: viņš sevi dēvēja par lordu protektoru. Bet tad nomira jūsu karaliskā māte, labā valdniece un vienīgā telmarīniete, kas jebkad bijusi laipna pret mani. Un tad cits pēc cita vai nu nomira, vai pazuda visi lielie augstmaņi, kas bija pazinuši jūsu tēvu. Ne jau nu nejauši viņi pazuda. Mirazs tos iznīdēja. Belizaru un Uvilasu medībās ķēra bultas: visi izlikās, ka nejauši. Visus pasarīdu diženās cilts vīrus Mirazs aizsūtīja cīnīties pie ziemeļu robežas ar milžiem, līdz viņi cits pēc cita krita. Arlianu, Erimonu un vēl duci vīru viņš notiesāja uz nāvi, nepatiesi apsūdzot nodevībā. Divus Bebru Dambja brāļus viņš ieslēdza trakonamā. Un visbeidzot viņš pierunāja septiņus cildenus augstmaņus, kas vienīgie no telmarīniem nebaidījās no jūras, doties projām un meklēt jaunas zemes aiz Austrumu okeāna, un, kā jau viņš paredzēja, neviens no viņiem neatgriezās. Un, kad nepalika vairs itin neviena, kas varētu aizlikt par jums labu vārdu, tad lišķi (pēc Miraza norādījuma) lūdza, lai viņš kļūstot par karali. Un viņš, protams, to darīja.

—  Vai jums šķiet, ka tagad viņš grib arī mani nogali­nāt? — Kaspians vaicāja.