Princis Kaspians

—       Šonakt jums mācīšu Astronomiju. Nakts vidū viena grāda attālumā viena otrai garām virzīsies divas dižas planētas—Tarvaun Alambile. Tāda apstākļu sagadīšanās nav novērota jau divsimt gadus, un jūsu augstība tādu ari vairs savā mūžā neredzēs. Vislabāk būtu, ja jūs aizietu gulēt mazliet agrāk nekā parasti. Kad tuvosies planētu sastapša­nās, es atnākšu un jūs pamodināšu.

Likās, ka tam nav nekāda sakara ar Seno Nārniju, par kuru Kaspians, taisnību sakot, vēlējās dzirdēt, taču piecel­ties nakts vidū allaž ir interesanti, tāpēc viņš jutās diezgan iepriecināts. Tovakar, gulēt iedams, viņš sākumā domāja, ka nespēs iemigt, tomēr drīz vien ieslīga sapņu valstībā. Šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kad zēnu kāds viegli sapurināja.

Kaspians uztrūkās sēdus un redzēja, ka telpu piestrāvo mēnessgaisma. Pie gultas stāvēja doktors Kornēlijs, ieti­nies apmetnī ar kapuci. Rokā viņš turēja nelielu lukturīti. Kaspians tūdaļ atcerējās, ko viņi grasās darīt. Viņš piecē­lās un uzrāva dažus apģērba gabalus. Par spīti vasaras naktij, bija aukstāks, nekā varēja gaidīt, un zēns jutās gluži priecīgs, kad doktors ievīstīja viņu tādā pašā apmet­nī kā savējā un lika apaut siltus, mīkstus koturnus. Pēc brītiņa skolotājs un skolēns, abi satuntuļojušies tā, ka tumšajos gaiteņos nebija gandrīz saskatāmi, un apāvušies tā, ka soļus tikpat kā nevarēja sadzirdēt, atstāja guļamis­tabu.

Kaspians sekoja doktoram pa daudziem gaiteņiem tin vairākām kāpnēm un beidzot pa mazām durtiņām kādā tornī iznāca uz lēzena jumta. Vienā pusē bija redzams robots mūris, otrā — stāvs jumts; lejā neskaidri vizēja pils dārzi, virs galvas dzirkstīja zvaigznes un spīdēja mēness. Drīz abi pienāca pie vēl vienām durvīm pils lielajā, centrā­lajā tornī. Doktors Kornēlijs tās atslēdza, un viņi sāka rāpties pa torņa tumšajām vītņu kāpnēm. Kaspians bija satraukts — viņam nekad nebija ļauts nākt šurp.

Kāpnes bija garas un stāvas, bet, kad nācēji izgāja uz torņa jumta un Kaspians atvilka elpu, zēns juta, ka kāpšana bijusi to vērta. Labajā pusē viņš, gan visai miglaini, saska­tīja Rietumu Kalnus. Pa kreisi mirdzēja Lielā Upe, un viss bija tik kluss, ka viņš varēja jūdzes attālumā saklausīt Bebru Dambja ūdenskrituma šalkoņu. Bez kādām grūtībām va­rēja saskatīt abus debesu ķermeņus, ko viņi bija atnākuši novērot. Tie zalgoja diezgan zemu dienvidpuses debesmalā gandrīz tik spoži kā divi mazi mēnesīši un atradās ļoti tuvu viens otram.

—  Vai tie sadursies? — zēns vaicāja godbijīgās bailēs.

—   Nebūt ne, dārgo princi, — sacīja doktors (arī viņš runāja čukstus). — Augsto debesu diženie valdnieki pie­prot savus dejas soļus pārāk labi, lai tā notiktu. Paverieties uzmanīgi! Šī sastapšanās ir laimīga un nozīmē, ka nelaimī­gajai Nārnijas valstij lemts piedzīvot lielu labumu. Tarva, Uzvaras dievs, sveicina Alambili, Miera dievieti. Tieši tagad tie atrodas viens otram vistuvāk.

—  Žēl, ka tos aizsedz augstais koks, — teica Kaspians. — Patiesībā vislabāk mēs redzētu planētas no Rietumu torņa, kaut arī tas nav tik augsts.

Doktors Kornēlijs kādu laiciņu nebilda ne vārda un klusu stāvēja, urbdamies ar skatienu Tarvā un Alambilē. Tad viņš ievilka dziļi elpu un pagriezās pret Kaspianu.

—  Nu,—viņš noteica, — jūs redzējāt, ko neviens dzīvs cilvēks nav redzējis un arī nekad vairs neredzēs. Un jums ir taisnība. No mazākā torņa mēs redzētu šo sastapšanos pat labāk. Es atvedu jūs šurp aiz citiem iemesliem.

Kaspians palūkojās uz Audzinātāju, taču doktora kapu­ce gandrīz pilnīgi aizsedza viņa seju.

—  Šim tornim piemīt tas labums, — turpināja doktors Kornēlijs, — ka zem mums atrodas sešas tukšas telpas un garas kāpnes, turklāt durvis, kas veras uz kāpnēm, ir aizslēgtas. Mūs nevar noklausīties.

—Vai jūs man tagad pastāstīsiet to, ko negribējāt stāstīt todien? — Kaspians jautāja.

—  Jā gan, — apstiprināja doktors. — Taču lieciet aiz auss — mēs par to nekad nedrīkstam runāt citur kā vienīgi šeit — Lielā torņa pašā augšā.

— Nerunāšu. Es to apsolu, — sacīja Kaspians.—Taču, lūdzu, turpiniet.

—Tad klausieties, — iesāka doktors. —Viss, ko jūs esat dzirdējis par Seno Nārniju, ir patiesība. Tā nav bijusi Cilvēku zeme. Tā ir Aslana zeme, Dzīvu Koku, Redzamu Najādu, Faunu, Satīru, Rūķu un Milžu zeme, dievu un Kentauru zeme, Runājošu Dzīvnieku zeme. Telmarīni bija tie, kas apklusināja dzīvniekus, kokus un avotus, kas nogalināja un padzina Rūķus un Faunus un kas tagad mēģina izgaisināt pat atmiņas par tiem. Karalis neļauj par viņiem runāt.

—   Kā man gribētos, kaut mēs nebūtu to darījuši! — teica Kaspians. — Un es esmu tik priecīgs, ka tas viss bijis patiesība, kaut arī tagad tas beidzies.

—   Slepenībā to vēlas daudzi tavas rases piederīgie, — bilda doktors Kornēlijs.

—  Bet, doktor, — Kaspians iesaucās, — kāpēc jūs sakāt: manas rases? Manuprāt, jūs galu galā arī esat telmarīns?

—  Vai tiešām? — doktors pārvaicāja.

—   Nu, vismaz Cilvēks jūs esat, — Kaspians uzstāja.

—   Vai tiešām? — doktors atkārtoja vēl zemākā balsī, tanī pašā mirklī atmezdams atpakaļ kapuci, tā ka Kaspians mēnessgaismā skaidri varēja saskatīt viņa seju.