Princis Kaspians

Tomēr oma kļuva jautrāka, kad sāka sprēgāt ugunskurs un Rūķis ņēmās mācīt, kā svaigus pavenderus cept pirkstīs. Zivju ēšana bez dakšiņas, tikai ar vienu nazi uz pieciem cilvēkiem ir diezgan cūcīga padarīšana, un, pirms maltīte beidzās, vairāki bija apdedzinājuši rokas, bet, tā kā pulkste­nis patlaban rādīja deviņi un viņi bija nomodā kopš pie­ciem, neviens nežēlojās par čulgām tik daudz, kā varētu gaidīt. Kad visi bija galā ar ēšanu un uzdzēruši virsū ūdens malku no akas, un panašķojušies ar kādu ābolu, Rūķis izvilka pīpi apmēram savas rokas garumā, aizkūpināja to, izpūta lielu mākoni smaržīgu dūmu un uzaicināja: — Nu, spersim vaļā!

—  Pastāstiet par sevi pirmais, — Pīters teica. — Un tad stāstīsim mēs.

—  Labs ir, — piekrita Rūķis.—Tā kā jūs esat izglābuši man dzīvību, būs tikai godīgi, ja pakļaušos jūsu prasībām. Bet es lāgā nezinu, ar ko sākt. Pirmām kārtām jāpaziņo, ka es esmu karaļa Kaspiana vēstnesis.

—  Kas šis karalis tāds ir? — četras balsis reizē noprasīja.

—  Kaspians Desmitais, Nārnijas karalis, lai viņam ilgs mūžs! — atteica Rūķis. — Tas ir, viņam vajadzētu būt Nārnijas karalim, un mēs ceram, ka viņš tas būs. Pagaidām viņš ir tikai mūsu, veco nārniešu, karalis…

—    Ko jūs, lūdzu, saprotat ar vārdiem «vecie nārnieši»? — taujāja Lūsija.

—  Nu, tie esam mēs, — Rūķis attrauca. —Mēs laikam esam tādi kā dumpinieki, vai.

—   Skaidrs. Un Kaspians ir veco nārniešu vadonis, — Pīters secināja.

—    Jā, tā varētu teikt, — piekrita Rūķis, kasīdams pakausi. — Tomēr viņš pats patiesībā ir jaunais nārnietis, telmarīns, ja jūs saprotat, ko es domāju.

—   Es nesaprotu, — iebilda Edmunds.

—  Trakāk par Rožu karu [1] , — teica lūsija.

—    Vai die's, — novilka Rūķis. — Man tā stāstīšana vedas ļoti slikti. Paklausieties, laikam nāksies atgriezties pie paša sākuma un pastāstīt, kā Kaspians uzauga sava tēvoča galmā un kā gadījās, ka viņš vispār atrodas mūsu pusē. Taču tas ir garš stāsts.

—Jo labāk! — Lūsija iesaucās. — Mums patīk stāsti.

Tā nu Rūķis iekārtojās ērtāk un uzsāka stāstu. Es neatkārtošu to viņa vārdiem, papildinot ar bērnu jautāju­miem un iespraudumiem, jo tas aizņemtu pārāk ilgu laiku un dažkārt radītu sajukumu, turklāt, tam visam par spīti, tik un tā paliktu šis tas, ko bērni uzzināja tikai vēlāk. Taču stāsta būtība — tāda, kāda tā vispēdīgi izveidojās, — atainojās šādi.

Ceturtā nodaļa. Rūķis pastāsta par princi Kaspianu

Princis Kaspians dzīvoja Nārnijas vidienē lielā pilī kopā ar tēvoci Mirazu, Nārnijas karali, un tanti, kam bija rudi mati un ko sauca par karalieni Prūnasprizmiju. Prinča tēvs un māte bija miruši, un Kaspians visvairāk mīlēja savu Aukli, un, lai arī viņam (kā jau princim) piederēja visbrīniš­ķīgākās rotaļlietas, kas darīja visu iespējamo, vienīgi nemā­cēja runāt, zēnam vislabāk patika dienas pēdējā stunda, kad visi laika kavēkļi tika nolikti atpakaļ skapjos un Aukle vērpa savus stāstus.

Pret tēvoci un tanti viņš pārāk siltas jūtas neloloja, taču tēvocis apmēram divreiz nedēļā mēdza aizsūtīt pēc zēna un tad viņi pusstundu pastaigājās turp un atpakaļ pa terasi pils dienvidpusē. Kādu dienu šīs pastaigas laikā karalis ierunā­jās:

—  Paklau, zēn, mums drīz jāiemāca tev jāt un apieties ar zobenu. Tu zini, ka mums ar tanti nav bērnu, tāpēc tev pēc manas nāves varbūt vajadzētu kļūt par karali. Kā tev tas patiks, ko?

—   Nezinu, tēvoc, — Kaspians atbildēja.

—   Nezini, ko? — iesaucās Mirazs. — Man nu gan gribētos zināt, ko vairāk cilvēks varētu vēlēties!

—  Tomēr es vēlos gan, — Kaspians iebilda.

—   Ko tad tu vēlies? —vaicāja karalis.

—   Es vēlos… vēlos… vēlos, kaut būtu varējis dzīvot

senajos laikos, — sacīja Kaspians. (Toreiz viņš bija vēl ļoti mazs.)

Līdz šim mirklim karalis Mirazs bija runājis garlai­kotā balsī, kādā daži pieaugušie vervelē: tā skaidri lieci­na, ka patiesībā viņus neinteresē, ko saka sarunu biedrs; taču nu Mirazs pēkšņi uzmeta Kaspianam ļoti skadru skatienu.

—   Ūja! Ko es dzirdu? — viņš iesaucās. — Kādi senie laiki tev prātā?

—   Kā, vai tad tu nezini, tēvoc? — brīnījās Kaspians. — Viss bija gluži citāds, kad visi dzīvnieki prata runāt un upēs un kokos mita jaukas būtnes. Tās sauca par najādām un driādām. Un bija Rūķi. Un visos mežos burvīgi fauniņi. Ar āža kājām! Un…

—   Tas viss ir muļķības, ko mēdz melst bērniem, — karalis bargi noskaldīja. — Vai dzirdi? Tas der tikai ma­ziem bērniem! Tu jau esi tādām blēņām par vecu. Tavos gados tev vajadzētu domāt par kaujām un dēkām, nevis par pasakām.

—   A, bet tajos laikos bija gan kaujas, gan dēkas, — iebilda Kaspians. — Brīnišķīgas dēkas! Reiz dzīvoja Baltā Ragana, kas pasludināja sevi par visas valsts karalieni. Un izdarīja tā, ka vienmēr bija ziema. Un tad nez no kurienes ieradās divi puikas un divas meitenes, nogalināja Raganu, un viņiem piešķīra Nārnijas karaļu un karalieņu godu, un viņu vārdi bija Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Un tā nu viņi valdīja ilgu laiku, un visi dzīvoja kā nieres taukos, un tas viss notika tāpēc, ka Aslans…