Princis Kaspians

Guļot zem klajas debess, visnepatīkamākais ir tas, ka cilvēks briesmīgi agri pamostas. Un, kad ir pamodies, ir jāceļas, jo pamats ir tik ciets, ka visur spiež. Vēl ļaunāk, ja brokastīs nav nekā cita kā āboli un vakariņās iepriekšējā dienā arī bijuši vienīgi āboli. Kad Lūsija bija pasacījusi, ka ir brīnišķīgs rīts (un tā arī bija), likās, ka nekā cita jauka gan nav ko teikt. Edmunds paziņoja skaļi to, ko visi domāja klusībā: — Mums gluži vienkārši jātiek prom no šīs salas.

Padzērušies no akas un noskalojuši mutes, bērni atkal devās lejup gar straumi uz krastmalu un ilgi vērās uz kanālu, kas viņus atdalīja no cietzemes.

—  Vajadzēs laisties peldus, — Edmunds sacīja.

—   Sjū to varētu, — atsaucās Pīters (Sjūzena skolā bija peldēšanā ieguvusi pat godalgas), — bet kā ar mums, pārējiem, — nezinu. — Ar «mums, pārējiem» viņš patie­sībā domāja Edmundu, kas nejaudāja nopeldēt ne divus garumus skolas baseinā, un Lūsiju, kura neprata peldēt gandrīz nemaz.

—   Lai nu kā, — ierunājās Sjūzena, — bet te var būt bīstamas straumes. Tētis saka, ka nekad nav saprātīgi peldēties vietā, kuru nepazīst.

—   Bet, paklau, Pīter, — Lūsija iebilda, — es zinu, ka grimstu kā bluķis mājās — tas ir, Anglijā. Bet vai tad senos laikos mēs visi nepratām peldēt — toreiz, kad bijām Nārnijas karaļi un karalienes? Tad mēs mācējām arī jāt un darīt visu ko. Vai tev neliekas…

—Nu jā, bet toreiz mēs bijām tādi kā pieauguši, — teica Pīters. — Mēs valdījām gadiem ilgi un visu iemācījāmies. Vai tad mēs tagad neesam te ieradušies savā īstajā vecumā?

—   Ui! — iesaucās Edmunds tādā balsī, ka visi apklusa un ieklausījās, ko brālis teiks.

—   Es nupat visu aptvēru! — viņš paziņoja.

—   Ko tu aptvēri? — noprasīja Pīters.

—  Redzi, to visu, — Edmunds turpināja.—Tu takzini, par ko mēs vakarvakarā lauzījām galvas: proti, ka pagājis tikai gads, kopš mēs aizgājām no Nārnijas, bet te viss izskatās tā, itin kā Kērā Paravelā neviens nebūtu dzīvojis jau simtiem gadu. Nu, vai tad tu nesaproti? Lai cik ilgi mēs šķietami bijām mituši Nārnijā, kad caur skapi atgriezā­mies, likās, ka laiks vispār nav ritējis uz priekšu.

—    Turpini, — teica Sjūzena, — manuprāt, es sāku saprast.

—   Un tas nozīmē, — Edmunds turpināja, — ka pēc aiziešanas no Nārnijas tev nav ne mazākās jausmas, kā tur rit laiks. Kāpēc, kamēr mums Anglijā pagājis tikai viens gads, te, Nārnijā, nav varējuši aizritēt veseli gadu simti?

—   Pie joda, Ed, — Pīters iesaucās, — man šķiet, tev taisnība! Ja uz visu skatās tā, tad mēs patiesi Kērā Paravelā dzīvojām pirms vairākiem gadsimtiem. Un tagad mēs atgriežamies Nārnijā gluži tā, it kā būtu krustneši, sensakši, senie briti vai ikviens cits, kas atgriežas modernajā Anglijā!

—   Kā viņi uztrauksies, kad mūs ieraudzīs… — iesāka Lūsija, taču tanī pašā mirklī citi uzsauca: — Kuš! Skaties!

Jo nu kaut kas patiesi notika.

Mazliet pa labi no viņiem auga kāds koku puduris, un neviens nešaubījās, ka tūlīt aiz tā vajag atrasties upes grīvai. Un nu, mezdama loku ap koku puduri, parādījās laiva. Pabraukuši garām šai vietai, tā pagriezās un sāka slīdēt pa kanālu uz bērnu pusi. Laivā sēdēja divi vīri, viens airēja, otrs tupēja pakaļgalā un turēja kādu vīstokli, kas raustījās un kustējās, it kā būtu dzīvs. Abi braucēji izskatījās pēc karavīriem. Galvā tiem bija tērauda bruņucepures un ģērbušies abi — vieglos važiņu bruņukreklos. Sejas — bārdainas un cietsirdīgas. Bērni atkāpās no krastmalas mežā un vēroja, nekustinādami ne pirkstu.

—   Tālāk nebrauksim, — noteica pakaļgalā sēdošais, kad laiva pieslīdēja gandrīz pie bērniem.

—    Vai piesiet viņam pie kājām akmeni, kaprāl? — jautāja otrais, atbalstīdamies pret airiem.

—   Blēņas! — atburkšķēja pirmais. — Kam tas vaja­dzīgs? Un mums arī nekas nav līdzi. Noplunkšķēs lejā bez kāda akmens, virves tak mēs sasējām cieši.

To teikdams, viņš pieslējās kājās un pacēla vīstokli. Pīters tagad ieraudzīja, ka tas patiešām ir dzīvs, turklāt Rūķis ar sasietām rokām un kājām, kas tomēr spirinājās pretī, cik stipri vien varēja. Nākamajā mirklī Pīteram kaut kas nošvīkstēja gar ausi, karakalps gluži negaidīti pasvieda rokas gaisā, Rūķis iekrita laivas dibenā, bet slīcinātājs ievēlās ūdenī. Ķepurodamies viņš mēģināja sasniegt otru krastu. Pīters saprata, ka Sjūzenas bulta ķērusi viņa bruņucepuri. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka māsa ir ļoti bāla,, tomēr velklokā jau otru bultu. Taču tā palika neizmantota. Otrs karakalps, redzēdams biedru iekrītam upē, pieairējis maķenīt tuvāk viņam krastam, skaļi kliegdams, izlēca no laivas un arī aizķepurojās pa ūdeni (acīmredzot tas viņam sniedzās līdz zodam) un tad pazuda cietzemes mežā.