Princis Kaspians

Nu ikviens saprata, ka tā patiešām ir senā dārgumu krātuve Kērā Paravelā, kurā reiz viņi bija valdījuši, būdami karaļi un karalienes. Telpas vidū stiepās tāds kā celiņš (to varētu salīdzināt ar siltumnīcas taciņu), un abās pusēs cits no cita atstatu rindojās bagātīgi izrotāti bruņukrekli, atgā­dinādami bruņiniekus, kas sargā dārgumus.

Abpus celiņam starp bruņām bija novietoti plaukti ar dārglietām—kaklarotām, rokassprādzēm un gredzeniem, zelta kausiem un bļodām, gariem ziloņu ilkņiem, saktām, zelta kroņiem un ķēdēm, kā ari milzum daudz neapstrādā­tu dārgakmeņu, kas bija sakrauti kaudzēs, it kā būtu oļi vai kartupeļi, — dimanti, rubīni, karbunkuli, smaragdi, topāzi un ametisti. Zem plauktiem atradās lielas ozolkoka lādes, cieši aizbultētas ar dzelzs aizšaujamiem. Telpa bija visai dzestra, pat auksta, un tajā valdīja tāds klusums, ka bērni sadzirdēja savu elpu. Dārgumus klāja tik bieza putekļu kārta, ka, nebūtu viņi aptvēruši, kur atrodas, un atsaukuši prātā senos notikumus, diez vai atģistu, ka tie ir dārgumi. Pagrabam piemita kaut kas sērīgs un mazliet draudīgs, jo šķita, ka pamestība te valda jau sen. Labu brīdi neviens neizrunāja ne vārda.

Tad, protams, visi sāka staigāt un šo to cilāt un apskatīt. Bērniem likās, it kā viņi sastaptu vecus draugus. Ja jūs tur būtu bijuši, tad dzirdētu izteicienus: — Ei, skatieties! Mūsu kronēšanas gredzeni! Vai atceries, kad mēs pirmo­reiz tos uzvilkām pirkstos? — Re, tā ir mazā saktiņa, ko mēs visi uzskatījām par pazudušu! — Skat, vai tās nav bruņas, ko tu valkāji lielajā turnīrā Vientuļajās Salās? — Vai atceries rūķīti, kas man to darināja? —Vai atceries, kā dzēri no šī raga? — Vai atceries, vai atceries?

Taču Edmunds pēkšņi apķērās: — Paklausieties! Ne­drīkst tik ilgi dedzināt lukturīti: die's vien zina, cik bieži tas mums būs vajadzīgs. Vai nebūtu prātīgāk paņemt, kas vajadzīgs, un iet augšā?

—Jāpaņem dāvanas, — teica Pīters. Jo sensenos laikos Ziemassvētkos Nārnijā viņš, Sjūzena un Lūsija bija saņē­muši dažas dāvanas, kas šķita dārgākas par veselu ķēniņvalsti. Edmunds dāvanu nebija dabūjis, jo toreiz neatradās kopā ar pārējiem bērniem. (Tā bija viņa paša vaina, un par to jūs varat izlasīt citā grāmatā.)

Visi Pīteram piekrita un aizsoļoja pa dārgumu krātuves celiņu uz viņu galu, kur, protams, joprojām karājās dāva­nas. Lūsijas dāvana bija vismazākā — tikai neliela pudelīte. Taču tā bija nevis no stikla, bet dimanta un vēl arvien vairāk par pusi pilna ar burvju zālēm, kas spēja sadziedēt jebkuru ievainojumu un ārstēt jebkuru slimību. Lūsija neteica neko, bet izskatījās ļoti svinīga, kad nocēla dāvanu no āķa, uzsvieda siksnu plecā un atkal sajuta pudeli pie sāniem, kur tā mēdza karāties senajās dienās. Sjūzenai toreiz tika uzdāvināts loks, bultas un rags. Loks joprojām karājās turpat, tāpat kā ziloņkaula bultu maks, pilns spalvu pušķotām bultām, taču…

—   Sjūzen, — iesaucās Lūsija, — bet kur ir rags?

—Ak, tu neraža, neraža, neraža, — brītiņu padomājusi, nobēra Sjūzena. — Tagad atceros. Paņēmu to līdzi pašā pēdējā dienā — dienā, kad medījām Balto Briedi. Laikam gan pazaudēju to, kamēr mēs tināmies atpakaļ uz to otra vietu — nu… Angliju.

Edmunds iesvilpās. Tāds zaudējums patiesi varēja sa­tricināt, jo rags bija apburts un, kad vien to pūta, ikreiz nāca palīdzība, lai kur īpašniece atrastos.

—  Tieši tas, kas noderētu tādā vietā kā šī, — Edmunds novilka.

—   Nekas, — mierināja Sjūzena. — Man joprojām ir loks. — Un meitene paņēma dāvanu.

—  Sjū, vai stiegra nebūs sabojājusies? — Pīters ievaicā­jās.

Taču vai nu dārgumu krātuves gaisā virmoja kāda burvība, vai arī aiz cita iemesla loks vēl aizvien derēja

šaušanai. Sjūzenai labi padevās gan šaušana ar loku, gan peldēšana. Vienā mirklī viņa salieca loku un tad mazliet pastrinkšķināja stiegru. Tā iedūcās: skanīgā dūkoņa pār­skrēja pāri visai telpai. Šis nelielais troksnis atsauca bērnu atmiņā senās dienas skaidrāk par jebko citu. Prātā atausa visas cīņas, medības un dzīres.

Tad viņa stiegru atkal atlaida vaļīgāk un uzmeta plecā • arī bultu maku.

Savas dāvanas paņēma arī Pīters — vairogu ar lielās, sarkanīgās lauvas atveidu un karaļa zobenu. Viņš paklaudzināja tos pret grīdu un tad papūta nost atlikušos putek­ļus. Zēns uzmauca vairoga turekli uz rokas, apjoztais zobens karājās pie sāniem. Sākumā Pīters baidījās, ka ierocis varētu būt sarūsējis un to nevarēs izvilkt no maksts. Tomēr tā nenotika — ar vienu ātru tvērienu viņš izrāva zobenu un pacēla gaisā, tā ka tas lukturīša apgaismojumā iezibējās.

— Tas ir mans zobens, vārdā Rindons, ar to es nogali­nāju Vilku, — viņš sacīja. Balss ieskanējās citādi, un visi apzinājās, ka brālis ir atkal Visaugstākais karalis. Pēc īsa klusuma brīža bērni attapās, ka jātaupa baterija.

Viņi uzkāpa atpakaļ, sakūra pamatīgu uguni un apgūlās cieši līdzās, lai būtu siltāk. Pamats gan bija ciets un neērts, taču beigu beigās visi iemiga.

Trešā nodaļa Rūķis