Princis Kaspians

—  Ceturtkārt—vai atceraties, ka tieši dienu pirms tam, kad ieradās sūtņi no Kelormenas karaļa, — tieši tad mēs stādījām augļu dārzu aiz Kēras Paravelas ziemeļu vārtiem? Visvarenākā no meža gariem — pati Labā Pomona atnāca, lai svētītu to ar savu burvju varu. īstie racēji j au bija tie foršie, mazie kurmīši. Vai jūs tiešām esat aizmirsuši to jocīgo veco Lilijcimdiņu, kurmju priekšnieku, kurš, atspiedies pretlāpstu, sacīja: «Jūsu majestāte, ticiet man, šie augļu koki reiz sniegs jums prieku.» Un viņam nudien bijusi taisnība!

—     Atceros! Atceros! — klaigāja Lūsija, sizdama plaukstas.

—  Bet, dzi, Pīter, — Edmunds iebilda.—Tas viss droši vien ir nieki. Vispirms — mēs taču nestādījām augļu dārzu tieši vārtos. Tādi stulbeņi mēs nevarējām būt!

—  Nē, protams, ne, — attrauca Pīters. — Bet kopš tā laika koks ir iepleties vārtos.

—     Nākamais iebildums, — Edmunds turpināja, '

—   Kēras Paravela neatradās uz salas.

—Jā, par to es jau lauzīju galvu. Tomēr tā bija — kā viņu sauc — pussala. Gandrīz vai sala. Vai kopš mūsu laikiem tā nebūtu varējusi kļūt par salu? Kāds izracis, piemēram, kanālu.

—  Maķenīt lēnāk! — Edmunds iejaucās. — Tu nemi­tīgi skandini — «kopš mūsu laikiem». Pagājis tak tikai gads, kopš mēs atgriezāmies no Nārnijas. Un tu, gribē­dams aizmālēt mums acis, skandini, ka vienā gadā sabru­kušas pilis, izauguši lieli meži, bet mazie kociņi, kurus mēs paši stādījām, pārvērtušies par vecu, milzīgu augļu dārzu, un nez ko vēl. Tas nav iespējams!

—   Varētu būt viens pierādījums, — ierunājās Lūsija.

—   Ja tā ir Ķēra Paravela, tad paaugstinājuma šajā galā vajadzētu būt durvīm. Patiesībā mums šinī mirklī būtu jāsēž ar mugurām pret tām. Atcerieties — šīs durvis veda lejup uz dārgumu krātuvi!

—Manuprāt, tādu durvju te nav, — pieceldamies teica Pīters.

Azmugures mūri apvija biezs efeju klājums.

—   Drīz mēs to uzzināsim, — apgalvoja Edmunds, paņemdams vienu no zariem, ko bērni bija sagatavoju­ši ugunskuram. Viņš ņēmās klauvēt pa efejām apaugu­šo mūri. «Tuk-tuk» un tad pēkšņi «bum-bum» — skaņa bija pavisam citāda: dobja, it kā zars atsistos pret koku.

—  Vai tu traks! — Edmunds iesaucās.

—   Efejas jānorauj, — teica Pīters.

—  Ai, liksimies mierā, — Sjūzena ierosināja. —Varam pamēģināt no rīta. Ja mums te jāpārlaiž nakts, tad man negribas, lai aizmugurē būtu vaļējas durvis — liels, melns caurums, pa kuru varētu nākt ne tikai caurvējš un mitrums, bet vēl nezin kas. Un drīz būs tumšs.

—   Sjūzen! Kā tu tā vari runāt? — pārmetot palūkoda­mās māsā, sacīja Lūsija. Taču abi zēni bija pārāk satrauku­šies, lai pievērstu uzmanību S jūzenas padomam. Viņi plēsa nost stīgas gan ar rokām, gan ar Pītera kabatas nazi, līdz tas salūza. Pēc tam tika laists darbā Edmunda duncītis. Drīz vieta, kur visi bija sēdējuši, noklājās ar efejām un atsedzās durvis.

—   Protams, aizslēgtas, — norūca Pīters.

—   Bet koks ir galīgi satrunējis, — Edmunds secināja. — Mēs to viens divi izdrupināsim un iegūsim papildu kurināmo. Sākam!

Pagāja ilgāks laiks, nekā bija gaidīts, un, pirms zēni darbu pabeidza, lielo zāli jau tina krēsla un virs galvām iespulgojās pirmās zvaigznes. Sjūzena nebija vienīgā, ku­rai pārskrēja viegli drebuļi. Zēni stāvēja pie izlauzto koku kaudzes, berzēdami no rokām netīrumus un, acis iepletuši, lūkodamies uz salto, tumšo caurumu.

—  Nu ir vajadzīga lāpa, — ierunājās Pīters.

—  Ko tas dos? — Sjūzena pretojās. — Un, kā Edmunds sacīja…

—Tagad es nesaku,—Edmunds pārtrauca māsu. — Es joprojām nesaprotu, bet to mēs varam noskaidrot vēlāk. Tu tak laikam nāksi lejā, vai ne, Pīter?

—   Būs jau jāiet, — atteica Pīters. — Nebēdājies, Sjūzen! Tagad, kad esam atgriezušies Nārnijā, nav ko uzves­ties kā sīkajiem. Tu te esi karaliene. Un tik un tā neviens nespētu gulēt, ja prātu nospiestu tāds neatrisināts jautā­jums.

Viņi mēģināja izmantot apgaismošanai garus zarus, tomēr tas neizdevās — ja turēja ar degošo galu uz augšu,

uguns izdzisa, turpretī, ja turēja otrādi, uguns svilināja rokas un dūmi kāpa acīs. Galu galā vajadzēja ķerties pie Edmunda elektriskā kabatas lukturīša; laimīgā kārtā viņš to bija saņēmis kā dāvanu savā dzimšanas dienā pirms nepilnas nedējas, tāpēc baterija bija gandrīz jauna. Apgais­modams ceļu, viņš devās pa priekšu. Sekoja Lūsija, pēc tās Sjūzena, un gājienu noslēdza Pīters.

—   Stāvu kāpņu augšgalā, — Edmunds paziņoja.

—   Skaiti pakāpienus, — brālim uzdeva Pīters.

—  Viens… divi… trīs, — sacīja Edmunds, piesardzīgi kāpdams lejup, līdz aizskaitīja līdz sešpadsmit. — Te kāpnes beidzas, — viņš sauca uz aizmuguri.

—   Tad tai patiešām jābūt Kērai Paravelai, — teica Lūsija. — Tur bija sešpadsmit.

Neviens neko vairs nesacīja, līdz sanāca kopā bariņā kāpņu pakājē. Edmunds lēni ļāva lukturīša gaismai slīdēt apkārt.

—   Ū-ū-ū-ū! — visi bērni reizē izdvesa.