Princis Kaspians

Nu visi brida ārā no ūdens, vispirms pārsoļoja pāri slapjajām, gludajām smiltīm, kas augstāk bija sausas un irdenas un lipa pie kāju pirkstiem, un tad apāva zeķes un kurpes. Edmunds un Lūsija gribēja savējās atstāt un doties meklējumos kailām kājām, taču Sjūzena teica, ka tas būtu tīrais trakums.

—  Iespējams, ka tad mēs tās nemūžam vairs neatradī­sim, — viņa aizrādīja, — un, ja būsim vēl te, kad uznāks nakts un kļūs auksts, mums tie būs vajadzīgi.—Apāvušies viņi sāka soļot pa pludmali — jūra pletās kreisajā pusē, mežs — labajā. Vieta likās ļoti klusa, tikai reizēm aizlido­ja kāda kaija. Mežs bija tik biezs un zari saauguši krustu šķērsu tā, ka bērni ar pūlēm jaudāja kaut ko saskatīt. Neredzēja nevienu kustamies — ne putnu, pat ne kukai­ni.

Gliemežvāki, jūraszāles un anemones vai sīki krabīši klinšu lāmiņās ir visai jauki, bet izslāpušam ceļiniekam tie drīz vien apnīk. Pēc bradāšanas vēsajā ūdenī bērnu kāju pēdas nu likās sakarsušas un smagas. Sjūzenai un Lūsijai nācās stiept savus lietusmēteļus. Edmunds tieši pirms maģiskās pārvērtības bija nolicis svārkus uz stacijas soliņa, tāpēc tagad viņi ar brāli pēc kārtas nesa Pītera mēteli.

Drīz vien krasts ieliecās pa labi. Apmēram stundas ceturksni pēc tam, kad bērni bija šķērsojuši klinšu grēdas kori, kas beidzās ar smailu virsotni, krasta līnija spēji pagriezās. Aiz gājēju mugurām tagad pletās tā jūras daļa, ko viņi bija ieraudzījuši, iznākdami no meža, un padaban, raudzīdamies uz priekšu, viņi pāri ūdenim varēja saskatīt vēl vienu biezu un ar mežu apaugušu krastmalu — tādu pašu, kādu uzlūkoja padaban.

—  Diez vai tā ir otra sala vai arī cietzeme, kuru mēs drīz vien sasniegsim? — vaicāja Lūsija.

—   Nezinu, — Pīters atteica, un bērni klusuciešot lēni vilkās tālāk.

Piekraste, pa kuru viņi gāja, arvien vairāk tuvojās pre­tējai ūdensmalai, un, apejot ik nākamo zemesragu, bērni cerēja, ka ieraudzīs vietu, kur abas savienojas. Taču nācās vilties—viņi pienāca pie klintīm, kurās bija jāuzrāpjas. No kores varēja saredzēt krietni tālu.

—   Tīrā neraža! — iesaucās Edmunds. — Atkal nekā. Tā arī mēs nenokļūsim tur, tajā mežā. Mēs atrodamies uz salas!

Tā bija taisnība. Šajā vietā viņus no pretējā krasta šķīra tikai trīsdesmit četrdesmit jardu plata ūdens josla, taču nu kļuva redzams, ka te tā ir visšaurākā. Tālāk pludmale aizliecās atkal pa labi, un starp to un cietzemi viļņojās

atklāta jūra. Bija skaidrs, ka viņi jau nokātojuši ap salu krietni vairāk par pusceļu.

—  Re! — Lūsija pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas? —Viņa norādīja uz garu, sudrabotu ūdens lentu, kas līdzīgi čūskai izvijās pa liedagu.

—  Strauts! Strauts! — klaigāja citi, un, par spīti nogu­rumam, visi, velti laiku nešķiezdami, norāpās pa klintīm lejā un skriešus metās pie dzidrā ūdens. Viņi saprata, ka dzert būtu labāk tālāk no liedaga — augstākā vietā, tāpēc rikšoja uz turieni, kur strauts iznira no meža. Koki te auga tikpat biezi, tomēr strauts starp augstajiem, sūnu segas klātajiem krastiem bija izgrauzis dziļu gultni un nolieco­ties varēja pa lapu tuneli izsekot tā tecējumam. Visi četri nometās ceļos pie pirmā brūnganā, virmojošā dīķīša un dzēra neatņemdamies, pēc tam iemērkdami ūdenī sejas un tad līdz elkoņiem arī rokas.

—  Nu, kā tad ar sviestmaizēm? — noprasīja Edmunds. —Vai prātīgāk nebūtu tās pataupīt? —vaicāja Sjūzena.

—  Vēlāk tās varbūt būs krietni vairāk vajadzīgas.

—     Tagad, kad neesam vairs izslāpuši, — ierunājās Lūsija, — mēs varētu iedomāties, ka vēl neesam izsalkuši, kā domājām, kad bijām izslāpusi.

—   Bet kā tad ar svietmaizēm? — nerimās Edmunds.

—    Nav vērts tās taupīt, līdz sabojāsies. Neaizmirstiet, ka te ir daudz karstāks nekā Anglijā un mēs tās mīcām pa kabatām jau stundām ilgi.

Tā nu viņi izvilka abus sainīšus un sadalīja uz četriem. Nevienam ar devu gan nepietika, tomēr tas bija krietni labāk par neko. Tad sākās runas, ko ēst nākamajā maltītē. Lūsija gribēja atgriezties pie jūras un zvejot garneles, līdz kāds norādīja, ka viņiem nav tīklu. Edmunds sacīja, ka jālasa kaiju olas pa klintīm, taču, kad visi sāka par to domāt, tad nespēja atcerēties, ka būtu tās vispār redzējuši, un, ja arī olas atrastu, tad nevarētu tās nedz uzcept, nedz uzvārīt. Pīters klusībā nodomāja, ka vajadzētu uzsmaidīt īpašai laimei, lai viņiem nenāktos ēst olas jēlas. Tomēr viņš neuzskatīja par vajadzīgu izsacīt savu spriedumu skaļi. Sjūzena žēlojās, ka sviestmaizes apēstas tik ātri. Šinī brīdī daži gandrīz zaudēja savaldību. Beidzot Edmunds mēģi­nāja atjaunot mieru:

—     Paklausieties! Atliek tikai viens, ko varam darīt. Jāizpēta mežs. Vientuļnieki, ceļojoši bruņinieki un tamlī­dzīgi ļaudis mežā vienmēr kaut kā spēj iztikt—atrod ogas, saknes un tamlīdzīgas būšanas.

—   Kādas saknes? — noprasīja Sjūzena.

—   Man arvien licies, ka ar to tiek domātas koku sak­nes, — teica Lūsija.

—  Edam taisnība. Ejam! —Pīters aicināja.—Jāmēģina kaut ko darīt. Tas būs labāknekā ietno meža ārā svilinošajā saulē.