Princis Kaspians

Visi saprata, ka tas ir prātīgs aicinājums, un nākamajā pusstundā ļoti čakli darbojās. Izrādījās, ka augļu dārzā, caur kuru bērni pirms brīža bija iekļuvuši drupās, neko prātīgu kurināšanai nevar salasīt. Tapa nospriests, ka jāmēģina kaut ko sameklēt pils otrā pusē, un pa nelielām sānu durtiņām visi iegāja veselā akmens uzkalniņu un dobumu labirintā, kas reiz laikam bijuši gaiteņi un mazā­kas istabas, taču tagad pārvērtušies par nātru un mežro­zīšu klājieniem. Aiz tiem bērni atrada lielu caurumu pils sienā un izrāpās pa to mežā, kur auga kuplāki un lielāki koki: tur varēja atrast papilnam nokaltušu zaru, sausu stumbru, vecu lapu un egļu čiekuru. Visi staigāja ar nastiņām turp un atpakaļ, līdz uz paaugstinājuma pacēlās krietna kaudze kurināmā. Ejot piekto reizi, viņi turpat ārā pie halles atrada zālē paslēpušos dziļu aku, kas, notīrīta no, nezālēm, iepriecēja ar dzidru, svaigu ūdeni. Aku puslokā iejoza akmens plākšņu paliekas. Pēc tam meitenes devās noplūkt vēl kādu ābolu un zēni uz pa­augstinājuma netālu no stūra, ko veidoja divas sienas, sakrāva ugunskuru. Viņuprāt, te vajadzēja būt visomulīgākai un siltākai vietai. Iekurt uguni izrādījās ļoti grūti, un viņi izlietoja daudz sērkociņu, tomēr galu galā zari iedegās. Beidzot visi četri apsēdās, atsliedamies ar mugu­rām pret sienu un pievērsdami sejas liesmām. Uzsprau­duši dažus ābolus nūjas galā, viņi mēģināja augļus izcept. Taču cepti āboli bez cukura nav pārāk garšīgi un ēdot svilina pirkstus, bet, kamēr atdziest, nav vairs ēšanas vērti. Tā nu vajadzēja apmierināties ar zaļiem āboliem, kas, pēc Edmunda vārdiem, piespieda nākt pie atziņas, ka skolas vakariņas galu galā nav tik sliktas.

—   Es šobrīd neko neteiktu pret krietni biezu maizes riku ar margarīnu, — viņš sapņaini teica. Taču piedzīvo­jumu gars bija stiprāks, un īstenībā neviens atgriezties skolā nevēlējās.

Drīz pēc pēdējā ābola notiesāšanas Sjūzena aizgāja pie akas padzerties. Atgriezdamās viņa nesa rokā kādu priekš­metu.

—   Skatieties, — viņa sacīja aizsmakušā balsī, — to es atradu pie akas! — Meitene pasniedza atradumu Pīteram un apsēdās. Pārējiem likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt — un tā skanēja ari viņas balss. Edmunds ar Lūsiju ziņkāri paliecās uz priekšu, lai redzētu, kas Pīteram plaukstā, — un uguns gaismā atmirdzēja maza, spoža lietiņa.

—  Nu, ziniet! Velns parāvis! — dīvainā balsī iesaucās arī Pīters un padeva spožo mantiņu citiem.

Visi ieraudzīja, ka tas ir mazs šaha zirdziņš parastajā lielumā, taču neparasti smags, jo bija izliets no tīra zelta. Acu vietā tam bija divi maziņi rubīni — vai, patiesību sakot, tikai viens, jo otrs bija izkritis.

—    Paklau! — iesaucās Lūsija. — Tas ir tieši tāds kā viena no zelta figūriņām, ar kurām mēs mēdzām spēlēt šahu, kad bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā.

—   Galvu augšā, Sjū! — Pīters uzrunāja otro māsu.

—  Ko es tur varu darīt? — taisnojās Sjūzena. — Tas atsauca atmiņā… tos jaukos laikus… Es atcerējos, kā mēs spēlējām šahu ar fauniem un labajiem milžiem un kā jūrā dziedāja nāras un ūdensvīri, un man prātā iešāvās mans skaistais zirgs… un… un…

—    Nu, nu, — Pīters ierunājās pavisam citādā tonī, — laiks mums visiem četriem salikt prātus kopā.

—   Kādā sakarā? — Edmunds noprasīja.

—   Vai tad neviens no jums nav uzminējis, kur mēs esam? — Pīters it kā pārmeta.

—   Saki, saki! — Lūsija mudināja. — Es jau vairākas stundas manu, ka šī vieta saistās ar kādu brīnišķīgu noslē­pumu.

—  Sper vaļā, Pīter! — Edmunds skubināja. —Mēs visi klausāmies.

—   Mēs atrodamies pašas Kēras Paravelas drupās, — Pīters pavēstīja.

—   Bet, paklau, — attrauca Edmunds, — kā tu to vari pierādīt? Šitā ēka gulējusi krāsmatās jau nez cik ilgi! Paskaties uz kuplajiem kokiem, kas stiepjas līdz vārtaugšai. Paskaties uz akmeņiem! Katrs muļķis var apjēgt, ka te gadsimtiem ilgi neviens nav dzīvojis.

—   Es zinu, — atteica Pīters, — te arī slēpjas grūtības. Tomēr pašreiz noliksim to malā. Es gribu pārskatīt visu pēc kārtas. Pirmkārt, šī zāle ir tāpat būvēta un tikpat liela kā Kēras Paravelas zāle. Iztēlojieties to apjumtu, zāliena vietā krāsainas akmens plāksnes, pie sienām gobelēnus, un jūs ieraudzīsiet mūsu karalisko zāli.

Neviens nebilda ne vārda.

—  Otrkārt,—Pīters turpināja, — pils aka ir tieši turpat, kur atradās mūsu aka, — mazliet uz dienvidiem no lielās zāles, un tā ir tieši tikpat liela un tāpat veidota.

Atbilde atkal izpalika.

—  Treškārt, Sjūzena tikko atrada vienu no mūsu veca­jiem šaha zirdziņiem — vai arī tas ir mats matā kā viens no mūsējiem.

Joprojām nedzirdēja ne pušplēsta vārda.