Princis Kaspians

—  Aši! Pirms tā aizpeld pa straumi! — Pīters iesaucās. Viņš un Sjūzena ar visām drēbēm, kā stāvēja, ielēca upē un brīdī, kad ūdens sniedzās līdz pleciem, veiksmīgi satvēra laivas sānu. Žigli izvilkuši braucamo krastā, abi izcēla Rūķi un Edmunds ar kabatas nazi steidzīgi pārgrieza pinekļus. (Pītera zobens būtu bijis asāks, taču zobens ir tādam darbiņam ļoti neparocīgs.) Kad Rūķis beidzot bija brīvs, viņš piecēlās sēdus, pamasēja rokas un kājas un izsaucās:

—   Nu, lai ko viņi arī melš — ja jūs aptaustu, tad pēc spokiem jūs gan neliekaties.

Kā vairums Rūķu, viņš bija ļoti spēcīgs un skaļu balsi. Ja būtu piecēlies kājās, tad augums sasniegtu pēdas trīs.

Milzīgā, asā, rudā bārda un ūsas ļāva no sejas saskatīt tikai knābim līdzīgo degunu un zibošās, melnās ačeles.

—    Šā vai tā, — viņš turpināja, — spoki vai ne, jūs izglābāt man dzīvību, un es par to jums esmu gauži pateicīgs.

—   Kāpēc ta lai mēs būtu spoki? — Lūsija vaicāja.

—   Visu mūžu man stāstīts, ka krastmalas meži esot tikpat pilni ar spokiem, cik ar kokiem, — Rūķis stāstīja. — Tā runā. Un tāpēc, kad viņi grib tikt no kāda vaļā, tad parasti atved to šurp, tāpat kā darīja to ar mani, un gvelž, ka pametot spoku varā. Bet es vienādiņ prātoju, vai patie­sībā viņi atvestos nenoslīcina vai nepārgriež tiem rīkles. Es nekad neesmu tādiem spokiem īsti ticējis. Šitie divi gļēvuļi, kurus jūs nokniebāt, gan ticēja. Viņiem bija vairāk bail mani nomaitāt nekā man pašam izlaist garu.

—Vai-i, — novilka Sjūzena.—Tad tāpēc viņi tik naski aiztinās.

—   Hm? Ko tas nozīmē? — noprasīja Rūķis.

—    Viņi aizmuka, — paskaidroja Edmunds. — Uz cietzemi.

—  Redziet, es jau nešāvu, lai viņus nožmiegtu, — sacīja Sjūzena. Meitenei nebūtu paticis, ja kāds nodomātu, ka viņa no tik tuva attāluma aizšāvusi garām.

—   Hm, — Rūķis norūca, — tas nu gan nav pārāk labi. Vēlāk var iznākt ziepes. Ja nu vienīgi viņi turēs muti, lai glābtu paši savu ādu.

—   Kāpēc viņi gribēja jūs noslīcināt? — taujāja Pīters.

—   Ā, es tak esmu bīstams noziedznieks, tas, rau, es esmu, — jautri pavēstīja Rūķis. — Bet tas ir garš stāsts.

Patlaban es prātoju, vai jūs varbūt uzaicināsiet mani bro­kastīs. Jūs nemaz nejaušat, cik ļoti cilvēkam, ko grib nožmiegt, gribas ēst.

—  Mums ir tikai āboli, — Lūsija skumīgi noteica.

—   Labāk par neko, bet ne tik labi kā svaigas zivis, — secināja Rūķis. — Tā vien šķiet, ka brokastīs būs jāielūdz man. Laivā es redzēju zvejas rīkus. Un šā vai tā, laiva mums arī jānogādā salas otrajā pusē. Nebūtu labi, ja kāds no cietzemes atklīstu šurp un mūs ieraudzītu.

—   Par to tak man pašam arī vajadzēja padomāt, — apķērās Pīters.

Četri bērni un Rūķis nogāja ūdens malā, ar zināmām grūtībām iestūma laivu dziļāk un ierāpās iekšā. Vadību tūlīt uzņēmās Rūķis. Airi, protams, bija viņam par lieliem, tāpēc tos cilāja Pīters, bet Rūķis stūrēja pa kanālu uz ziemeļiem, tad uz austrumiem apkārt salas galam. No turienes bērniem pavērās skaists skats uz upi un visiem krasta līčiem un zemesragiem. Likās, ka daļu no tiem bērni atpazīst, taču kopš viņu laikiem saaugušie meži piešķīra visam citādu izskatu.

Kad laiva salas austrumos izbrauca atklātā jūrā, Rūķis ņēmās zvejot. Lieliski ķērās pavenderi—skaistas, varavīkšņainas zivis. Visi bērni atcerējās, kā ēduši tās senajās dienās Kērā Paravelā. Izmakšķerējuši pietiekami daudz, viņi iestūrēja laivu mazā līcīti un pietauvojās pie koka. Rūķis, kas bija ļoti spējīgs indivīds (un patiešām — kaut gan ir sastopami arī ļauni rūķi, es nekad neesmu dzirdējis par rūķi, kas būtu stulbenis), pārgrieza zivju vēderus, iztīrīja tās un sacīja:

—   Nu, nākamais, kas mums vajadzīgs, ir kurināmais.

—  Pilī mums ir neliels krājumiņš, — Edmunds ieminē­jās.

Rūķis klusu iesvilpās. — Bārdas un balandas! — viņš iesaucās. — Tātad tomēr patiesi ir pils?

—   Tās ir tikai drupas, — Lūsija sacīja.

Rūķis cieši noskatīja visus četrus; sejā iegūla visai dīvai­na izteiksme. — Un kas tad, pie visiem svētajiem… —viņš iesāka, taču aprāvās un turpināja, — nav svarīgi. Vispirms brokastis. Bet, iekams turpinām, uzklausiet pāris vārdu. Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka es patiesi esmu dzīvs? Vai esat pārliecināti, ka mani nenoslīcināja un ka viss mūsu pulciņš nav spoki?

Kad bērniem izdevās Rūķi pārliecināt, nākamā problē­ma bija, kā aiznest zivis. Nebija taču, uz kā tās uzvērt, nebija arī groza. Beidzot tika nospriests izmantot Edmun­da cepuri, jo citam nevienam cepures nebija. Edmunds būtu kurnējis daudz vairāk tam pretī, ja viņu nemocītu vilka izsalkums.

Sākumā likās, ka Rūķis pilī nejūtas pārāk omulīgi. Viņš nemitīgi skatījās apkārt, ostīja gaisu un rūca: — Hm… Izskatās gan maķenīt spocīgi. Arī ož pēc spokiem.