Princis Kaspians

—   Par to gandrīz nav šaubu, — apstiprināja doktors Kornēlijs.

—   Bet kāpēc tieši tagad? — taujāja Kaspians. — Es gribu sacīt, kāpēc viņš tā nerīkojās jau sen, ja gribēja? Un ko ļaunu es viņam esmu nodarījis? ^

—   Viņš ir mainījis domas par jums, jo pirms divām stundām ir kaut kas noticis — karalienei piedzimis dēls.

—  Nesaprotu, kā tas saistās ar mani, — teica Kaspians.

—   Jūs nesaprotat? — doktors izsaucās. — Vai visas manas Vēstures un Politikas mācības jums neko nav devu­šas? Paklausieties! Kamēr viņam nebija paša bērnu, Mirazs pilnīgi piekrita, lai pēc viņa nāves par karali kļūstat jūs. Varbūt nekādu siltu jūtu viņam pret jums nebija, taču viņš labāk gribēja, lai tronī sēdētu nevis kāds svešinieks, bet jūs. Tagad, kad Mirazam pašam ir dēls, viņš vēlēsies, lai nākamais karalis būtu viņa atvase. Jūs stāvat ceļā. Viņš jūs novāks.

—  Vai tad patiešām ir tik ļauni? — Kaspians iejautājās.

—  Vai viņš patiešām būtu gatavs mani nonāvēt?

—Viņš nogalināja jūsu tēvu, — teica doktors Kornēlijs. Kaspians jutās ļoti savādi un nebilda ne vārda.

—    Es jums varu to visu izstāstīt, — sacīja doktors,

—   taču ne tagad. Nav laika. Jums jābēg bez kavēšanās.

—  Vai jūs dosieties man līdzi? — Kaspians vaicāja.

—      Es neuzdrīkstos, — doktors atzinās. — Tas jums būtu vēl bīstamāk. Divus var izsekot vieglāk nekā vienu. Dārgo princi, dārgo karali Kaspian, jums jābūt ļoti dros­mīgam. Jums jādodas projām vienam un tūlīt pat! Mēģi­niet tikt pāri dienvidu robežai uz Arčenlendas karaļa Naina galmu. Viņš izturēsies pret jums labi.

—   Vai es jūs nekad vairs neredzēšu? — drebošā balsī jautāja Kaspians.

—    Ceru, ka redzēsiet, mīļo karali, — sacīja doktors, — man taču visā plašajā pasaulē nav neviena cita drauga kā vienīgi jūsu majestāte. Un es protu mazliet burt. Taču padaban var palīdzēt tikai ātra rīcība. Pirms jūs ejat — te ir divas dāvanas. Viena ir mazs maciņš ar zeltu — ak die's, pēc tiesas un taisnības visiem pils dārgumiem būtu jāpie­der jums! Un te ir kaut kas krietni vērtīgāks.

Viņš iespieda Kaspiana plaukstās kaut ko tādu, ko zēns lāgā nevarēja saskatīt, bet aptaustīdams manīja, ka tas ir rags.

—   Tas, — paskaidroja doktors Kornēlijs, — ir pats lielākais un svētākais Nārnijas dārgums. Es pārcietu lielas briesmas, noskaitīju daudz burvju vārdu, lai to atrastu, kad biju vēl jauns. Tas ir pašas karalienes Sjūzenas burvju rags, ko viņa atstāja, kad Zelta laikmeta beigās nozuda no Nārnijas. Stāsta, ka tas, kas tanī iepūšot, saņemot neparas­tu palīdzību — neviens gan nevar pateikt, cik neparastu. Iespējams, ka tā spēkos ir atsaukt atpakaļ no pagātnes karalieni Lūsiju, karali Edmundu, karalieni Sjūzenu un Visaugstāko karali Pīteru, lai tie visu nokārtotu. Iespē­jams, ka tas izsauks pašu Aslanu. Ņemiet to, karali Kas­pian, taču lietojiet vienīgi vislielākās nepieciešamības ga­dījumā. Un tagad steidzieties, steidzieties, steidzieties! Mazās durtiņas pašā torņa pakājē, durvis uz dārzu, ir atslēgtas. Tur mums jāšķiras.

—  Vai es drīkstu ņemt savu Kararumaku? — Kaspians vaicāja.

—  Tas ir jau apseglots un gaida tepat, augļu dārza stūrī.

Dodoties garajā ceļā lejup pa vītņu kāpnēm, Kornēlijs

čukstēja Kaspianam ausī neskaitāmus padomus, kā rīko­ties. Zēnam saplaka dūša, taču viņš mēģināja visu teikto iegaumēt. Atverot dārza vārtiņus, sejā iesitās spirgts gaiss, doktors dedzīgi paspieda viņam roku, zēns pārskrēja pāri zālienam, Kararumaks apsveikdams iezviedzās, un tā nu karalis Kaspians Desmitais atstāja savu sentēvu pili. Paska­tīdamies atpakaļ, viņš redzēja debesīs atmirdzam krāšņas ugunis par godu jaunā prinča piedzimšanai.

Visu nakti Kaspians jāja uz dienvidiem un, kamēr vēl pazina apkārtni, izvēlējās sānceliņus un jājamceļus cauri mežiem, tomēr pēc tam viņš jāja tikai pa lielceļiem. Rumaku šis neparastais ceļojums satrauca tāpat kā viņa kungu. Kaspians, par spīti asarām, kas bija ieriesušās acīs, ardievo­joties no doktora Kornēlija, juta sirdī drosmi un bija pat laimīgs — viņš taču ir karalis Kaspians, kas ar zobenu pie kreisā sāna un karalienes Sjūzenas burvju ragu pie labā auļo pretī piedzīvojumiem. Taču, kad svīda gaisma un sāka smidzināt lietus, zēns palūkojās apkārt un ieraudzīja abās pusēs nepazīstamu mežu biežņu, bet tālāk pletās mežonīgi tīreļi un slējās zilgani kalni. Viņš iegrima pārdomās, cik liela un svešatnīga ir pasaule, un sajutās mazs un nobijies.

Kad atausa pavisam liela diena, Kaspians nogriezās no