Princis Kaspians

—  Nē, nē, nē, — noliedza Trifeļracis. — Tu zini, ka tā nav. Tu ļoti labi zini, ka tagadējie Nārnijas zvēri ir atšķirīgi un nav vairs nekas cits kā mēmi, nesaprātīgi radījumi, kādi atrodami Kalormenā un Telmarā. Tie ir arī mazāki. Tie ir daudz atšķirīgāki no mums nekā Pusrūķi no jums.

Tika runāts vēl krietni vairāk, taču viss beidzās ar vienošanos, ka princim Kaspianam jāpaliek. Viņš saņēma pat solījumu, ka, tiklīdz spēs iet ārā, viņu aizvedīs palūko­ties uz tiem, ko Trampkins dēvēja par «Citiem», jo acīm­redzot šajos mežonīgajos apgabalos joprojām paslepšus mita visvisādi radījumi no Nārnijas senajiem laikiem.

Sestā nodaļa Iedzīvotāji, kas mita slēptuvēs

Tagad sākās laimīgākais laiks, kādu Kaspians jebkad bija iepazinis. Kādā jaukā vasaras rītā, kad zālē margoja rasas lāses, viņš kopā ar Apsi un abiem Rūķiem devās ceļā cauri mežam uz augstu kalnu sedlieni un pēc tam pa saulainajām dienvidu nogāzēm lejup, no kurienes varēja pārskatīt Ārčenlendas zaļos līdzenumus.

—Vispirms mēs apmeklēsim trīs Lāčus Lielvēderus, — Trampkins ierosināja.

Kādā izcirtumā viņi nonāca pie veca, doba, sūnu apau­guša ozola, un Trifeļracis pieklauvēja trīsreiz ar ķepu pie stumbra, taču atbildes nebija. Viņš pieklauvēja vēlreiz, un iekšā kāda balss neskaidri novervelēja:

— Ejiet projām! Vēl nav laiks celties!

Taču, kad viņš pieklauvēja trešo reizi, iekšā atskanēja tāds troksnis, it kā tur būtu izcēlusies neliela zemestrīce. Atvērās kaut kas līdzīgs durvīm, un, mazās ačeles mirkšķi­nādami, ārā iznāca trīs brūni lāči, patiešām ar ļoti lieliem vēderiem. Kad viss bija izskaidrots (tam vajadzēja ilgu laiku, jo Lāčiem vēl ļoti nāca miegs), viņi, gluži tāpat kā Trifeļracis, atzina, ka Nārnijas karalim jābūt Ādama dē­lam, un visi nobučoja Kaspianu — tās bija ļoti skaļas, šmaukstošas bučas — un piedāvāja zēnam uzcienāties ar medu. Kaspianam, taisnību sakot, tik agri no rīta negribē­jās medu bez maizes, taču viņš uzskatīja, ka pieklājīgāk būtu piedāvājumu pieņemt. Pēc tam viņam vajadzēja ilgu laiku, lai noslaucītu lipīgos pirkstus.

Viņi devās tālāk, līdz pienāca pie augstu dižskābaržu skupsnas, un Trifeļracis iesaucās: — Zaručaksti! Zaručaksti!

Gandrīz uz rāviena, lēkādams lejā no zara uz zara, līdz apstājās tieši virs nācēju galvām, parādījās viskrāšņākais sarkanbrūnais vāverēns, kādu Kaspians jebkad redzējis. Tas bija daudz lielāks par parastajām, mēmajām vāverītēm, ko viņš dažkārt tika manījis pils dārzos; šis šķita sasniedzam gandrīz vai terjera apjomu, un, kolīdz palūko­jās uz viņa purniņu, kļuva skaidrs, ka šis dzīvnieks prot runāt. Grūtības gan radās ar runas apturēšanu, jo šis eksemplārs — kā visas vāveres — bija liels pļāpa. Tas tūdaļ apsveica Kaspianu un pajautāja, vai viesis gribot riekstu. Kaspians pateica «paldies» un pieņēma piedāvājumu. Bet, kad Zaručakstis aizlēkāja pēc rieksta, Trifeļracis iečukstēja Kaspianam ausī: — Neskatieties! Skatieties uz pretējo

pusi. Vāveru sabiedrībā uzskata par sliktām manierēm vērot kādu ejam pie savas krātuves vai izskatīties tā, it kā gribētu uzzināt, kur tā atrodas.

Kad Zaručakstis atgriezās ar riekstu un Kaspians to apēda, vāverēns pajautāja, vai drīkstot aiznest ziņas citiem draugiem.

—    Tāpēc ka es varu aizkļūt visur, kur vien gribu, nepiedurot ķepu pie zemes, — viņš sacīja. Trifeļracis un Rūķis uzskatīja to par ļoti labu domu un aizsūtīja ar Zaručaksti vēstis visādiem radījumiem ar dīvainiem vār­diem, aicinādami ikvienu ierasties pēc trim naktīm uz svētkiem un apspriedi Deju pļavā.

—    Un esi tik labs un izstāsti to arī trim Lielvēderiem, — piebilda Trampkins. — Mēs piemirsām vi­ņiem pateikt.

Nākamie tika apciemoti Septiņi Drebuļmeža Brāļi. Trampkins aizveda viņus atpakaļ uz sedlieni un tad pa kalnu ziemeļnogāzi uz austrumiem, līdz visi nonāca ļoti majestātiska izskata vietā starp klintīm un priežu kokiem. Viņi gāja ļoti klusu, un drīz vien Kaspians sajuta zemi drebam zem kājām, it kā lejā klaudzinātu veserus. Tram­pkins piegāja pie lēzena akmens apmēram lietusūdens mucas vāka lielumā un piespēra vairākas reizes ar kāju. Pēc ilgāka klusuma plāksni kāds vai kaut kas tur, apakšā, atbīdīja sāņus. Kļuva redzams tumšs, apaļš caurums, pa kuru cēlās augšup lieli tvaika un karstuma mutuļi, un cauruma vidū parādījās kāda Rūķa seja, kas šķita stipri līdzīga Trampkina ģīmim. Norisinājās gara saruna. Rūķis likās skatāmies uz visu aizdomīgāk nekā vāverēns vai Lāči