Princis Kaspians

Kad pienāca svarīgais vakars un dažādie neparastie Kaspiana pavalstnieki slepšus ieradās pļavā pa vienam, divatā, trijatā vai pulciņos pa sešiem un septiņiem (spīdēja vēl gandrīz pilns mēness), princim sirds pildījās ar lepnu­mu, redzot nācēju lielo skaitu un dzirdot to apsveikumus. Te atradās visi iepriekš satiktie: Lāči Lielvēderi, Rudie Rūķi un Melnie Rūķi, Kurmji un Āpši, Zaķi un Eži, kā arī citi līdz šim nesatiktie — pieci Satīri, tik rudmataini kā lapsas, vesels bars Runājošu Peļu, kas, apbruņojušās līdz zobiem, soļoja spalgu trompetes skaņu ritmā, dažas Pūces un vecais Krauklis no Kraukļteces. Pats pēdējais (viņu ieraugot, Kaspianam aizrāvās elpa) kopā ar Kentauriem ieradās mazs, bet īsts Milzis, vārdā Laikurbis no Miroņkalna, nesdams uz muguras grozu ar Rūķiem, kurus mocīja jūras slimība, — viņi bija pieņēmuši Milža piedāvājumu atgādāt mazos šurp un tagad vēlējās, kaut būtu nākuši kājām.

Lāčiem Lielvēderiem ļoti kārojās vispirms sarīkot dzī­res un atlikt Padomi uz vēlāku laiku, varbūt uz rītdienu. Rīpičīps un viņa Peles sacīja, ka padomes un svētki varot pagaidīt, un ierosināja jau šonakt uzbrukt Mirazam viņa paša pilī. Zaručakstis un pārējās Vāveres apliecināja, ka varot runāt un ēst vienlaicīgi, kādēļ tad Padome un svētki nevarētu notikt abi reizē? Kurmji ierosināja vispirms iz­veidot ap pļavu ierakumus. Fauni uzskatīja, ka būtu labāk sākt ar sirsnīgu deju. Vecais Krauklis, būdams vienisprātis ar Lāčiem, ka pilnas Padomes sēde pirms dzīrēm prasīs pārāk daudz laika, lūdza, lai viņam ļaujot teikt visiem klātesošajiem īsu uzrunu. Taču Kaspians, Kentauri un Rūķi noraidīja visus šos ierosinājumus un pieprasīja neka­vējoties noturēt īstu kara Padomi.

Kad visi pārējie radījumi bija pierunāti mierīgi sasēsties plašā lokā un kad (ar lielām grūtībām) Zaručakstis piedabūja beigt skraidīšanu šurp un turp, saucot: «Klu­sumu! Klusumu! Visiem klausīties karaļa runu!» — Kas­pians, juzdamies mazliet uztraukts, piecēlās. — Nārnieši! — viņš uzsāka, bet tālāk tā arī netika, jo šai pašā brīdī iebrēcās Zaķis Kamillo: — Kuš! Kaut kur tuvumā ir Cilvēks!

Visi sanākušie meža iemītnieki bija pieraduši, ka viņus vajā, tāpēc tagad sastinga kā sālsstabi. Zvēri pagrieza purnus Kamillo norādītajā virzienā.

— Ož pēc Cilvēka un tomēr ne gluži pēc Cilvēka, — Trifeļracis čukstēja.

—   Radījums nāk arvien tuvāk, — Kamillo ziņoja.

—    Divi Āpši un jūs, trīs Rūķi ar uzvilktiem lokiem, piesardzīgi dodieties tam pretī, — pavēlēja Kaspians.

—  Mēs visu nokārtosim, — bargi noteica kāds Melnais Rūķis, iestiprinādams loka stiegrā bultu.

—    Ja tas ir viens, tad nešaujiet, — teica Kaspians. — Notveriet!

—  Kāpēc? — pavaicāja Rūķis.

—   Dari, kā tev saka, — uzkliedza Kentaurs Gravpūtis. Visi klusuciešot gaidīja, turpretī trīs Rūķi un divi Āpši

teciņus zagās pa koku starpu uz pļavas ziemeļrietumiem. Tad atskanēja spalgs lūķisks sauciens: — Stāt! Kas nāk? — un pēkšņa lēciena troksnis. Pēc mirkļa atskanēja Kaspia-

nam labi pazīstama balss, kas skaidroja: — Viss kārtībā, viss kārtībā, esmu neapbruņots. Cienītie Āpši, ja vēlaties, grābiet mani aiz roku locītavām, bet nekodiet tajās! Vēlos runāt ar karali.

—  Doktors Kornēlijs! — Kaspians priecīgi iesaucās un metās uz priekšu apsveikt savu veco Audzinātāju. Visi sadrūzmējās ap viņiem.

—  Pē! — norūca Nikabriks. — Rūķis renegāts. Puskokalēcējs! Vai iedurt viņam kaklā zobenu?

—   Esi mierā, Nikabrik, — sacīja Trampkins. — Tas radījums tak nav vainīgs, ka viņam ir tādi senči.

—    Tas ir mans labākais draugs un manas dzīvības glābējs, — Kaspians paskaidroja,—un ikviens, kam nepa­tīk viņa sabiedrība, var atstāt armiju—uz karstām pēdām! Dārgais doktor, cik es esmu priecīgs, ka atkal jūs satieku! Kā īsti jūs uzzinājāt, kur mēs esam?

—   Mazliet liekot lietā burvestības, jūsu majestāte, — izdvesa doktors, kas joprojām pūta un elsa no pārāk ātrā gājiena. — Taču tagad nav laika par to sīki stāstīt. Mums visiem tūdaļ jābēg no šīs vietas projām. Jūsu slēptuve jau kļuvusi zināma, un Miraza pulki devušies ceļā. Rīt līdz pusdienlaikam jūs jau būsiet ielenkti.

—     Slēptuve kļuvusi zināma! — iesaucās Kaspians. — Kas tad mani nodeva?

—Jūsu Kararumaks, — paskaidroja doktors Kornēlijs. —Nabaga dzīvnieks nespēja izdomāt neko labāku: kad jūs nokritāt zemē, viņš, protams, palēnām rikšoja atpakaļ uz savu stalli pils pagalmā. Tā kļuva zināms jūsu bēgšanas noslēpums. Es ņēmu kājas pār pleciem, jo man nebija nekādas vēlēšanās tikt pratinātam Miraza moku kambarī. Ar sava kristāla palīdzību diezgan labi varēju nojaust, kur jūs atradīšu. Taču augu dienu — tas bija aizvakar — mežos redzēju Miraza pēdu dzinējus. Vakar uzzināju, ka armija ir gatava kaujai. Es šaubos, vai dažiem no jums… hm… tīrasiņu Rūķiem ir tik plašas zināšanas mežu jomā, kā varētu sagaidīt. Jūs esat atstājuši pēdas uz katra soļa. Milzīga bezrūpība! Lai kā arī būtu, kaut kas kalpojis Mirazam par brīdinājumu, ka Senā Nārnijā nav galīgi mirusi, kā viņš cerējis, un nu Mirazs nolēmis rīkoties.