Princis Kaspians

—  Urā! — iesaucās kāda augsta, bet ļoti spalga balstiņa doktoram pie kājām. — Lai viņi nāk! Es prasu tikai, lai karalis mani un manējos frontē izvietotu pirmajās rindās.

— Kas tad te? — brīnījās doktors Kornēlijs.—Vai jūsu majestātes armijā ir sienāži… vai moskīti? — Tad, nolie­cies un caur brillēm uzmanīgi papētījis, kas runā, viņš sāka skaļi smieties.

—  Zvēru pie Lauvas, — doktors iesaucās, — tā tak ir pele! Sinjor Pelīt, vēlētos ar jums iepazīties tuvāk. Jūtos pagodināts, ka varu iepazīties ar tik drošsirdīgu zvēru.

—Mana draudzība jums ir nodrošināta, mācītais Vīrs, — nopīkstēja Rīpičīps. — Un ikviens armijā ieskaitīts Rūķis vai Milzis, kas ar jums nerunās pieklājīgi, dabūs trūkties no mana zobena.

—    Vai tagad ir īstais laiks tā aušoties? — noprasīja Nikabriks. — Kāds ir mūsu plāns? Kausimies vai bēgsim?

—   Ja nepieciešams, kausimies, — teica Trampkins, — betnez vai mēs esam tam jau gatavi, un šī nav pārāk laba vieta aizstāvībai.

—   Man doma par mukšanu nepatīk, — piebilda Kas­pians.

—  Uzklausiet! Uzklausiet viņu!—sacīja Lāči Lielvēderi. — Lai ko mēs darām, neskriesim projām. It īpaši ne pirms vakariņām un pēc tām ari ne tik drīz.

—Tie, kas skrien pirmie, nevienmēr pienākpēdējie,— piebalsoja Kentaurs. —Un kāpēc gan mums ļaut izvēlēties pozīciju ienaidniekam, nevis izvēlēties pašiem? Atradīsim kādu drošu vietu!

—  Tie ir saprātīgi vārdi, jūsu majestāte, patiesi saprātī­gi, — piekrita Trifeļracis.

—   Bet kur tad lai mēs ejam? — vairākas balsis jautāja.

—Jūsu majestāte, — teica doktors Kornēlijs, — un visi

jūs, dažādie radījumi, pēc manām domām, mums jābēg uz austrumiem un lejup pa upi līdz Lielajiem Mežiem. Tel­marīni necieš šo apgabalu. Viņi arvien baidījušies no jūras un kaut kā tāda, kurš varētu nākt pāri jūrai, tāpēc viņi ļāvuši, lai tur saaug biezi meži. Ja nostāsti ir patiesi, tad senā Ķēra Paravela atradusies pie upes grīvas. Viss šis novads ir draudzīgs mums, bet nīstams mūsu ienaidnie­kiem. Mums jādodas uz Aslana Pakalnu.

—  Aslana Pakalnu? — iesaucās vairākas balsis. — Mēs nezinām, kas tas ir.

—  Tas slejas Lielo Mežu malā un ir milzīgs paugurs, ko nārnieši ļoti senos laikos uzbēruši pār stipras burvestības apveltītu vietu. Tur stāvēja — un varbūt stāv vēl šobalt­dien — ar stipru burvju spēku apveltīts Akmens. Pakalna dobajā iekšienē izveidotas galerijas un alas, un Akmens atrodas pašā vidējā alā. Pakalnā pietiek vietas visiem mūsu krājumiem, un tie no mūsu pulka, kuriem visvairāk vaja­dzīgs jumts virs galvas un kuri pieraduši pie apakšzemes dzīves, var izvietoties alās. Pārējie var gulēt mežā. Kritiskā brīdī mēs visi (izņēmums gan ir godātais Milzis) varam atkāpties Pakalna iekšienē, kur būsim pasargāti no visām briesmām, vienīgi no bada ne.

— Cik labi, ka mūsu vidū ir mācīts vīrs! — atzina Trifeļracis, turpretī Trampkins klusu noņurdēja: — Sivē­ni un selerijas! Es vēlētos, kaut mūsu vadoņi mazāk kladzi­nātu par vecu sievu pasakām un vairāk par pārtiku un ieročiem.

Taču visi piekrita Kornēlija ierosinājumam un tanī pašā vakarā jau pēc pusstundas devās ceļā. Pirms saulrieta viņi sasniedza Aslana Pakalnu.

Šī vieta nudien iedvesa bijību. Virs paugura, kas jau sen bija apaudzis ar kokiem, pacēlās otrs paugurs — apaļš un zālains. Iekšā veda vienas vienīgas mazas, zemas durtiņas. Tuneļi veidoja īstu labirintu, ko nācās pamatīgi iepazīt. Visu eju sānsienas un griestus klāja gludi akmeņi, un Kaspians, mijkrēslī cieši urbdamies tajos ar skatienu, sare­dzēja dīvainus burtus, izlocītus rakstus un ainas, kurās atkal un atkal atkārtojās Lauvas attēls. Viss likās piederam pat vēl senākam Nārnijas vēstures posmam nekā Nārnijā, par kuru bija stāstījusi Aukle.

Taču pēc tam, kad ceļinieki bija iekārtojušies Pakalna iekšienē un tā apkārtnē, laime no viņiem savu vaigu sāka novērst. Jauno patvērumu drīz uzgāja karaļa Miraza izlūki, un viņa armija ieradās mežmalā. Un, kā jau tas bieži vien notiek, ienaidnieks izrādījās stiprāks, nekā domāts. Redzot nākam rotu pēc rotas, Kaspianam drosme saskrēja papē­žos. Un, lai ari Miraza vīri baidījās iet iekšā mežā, vēl vairāk tie baidījās no Miraza, un ar viņu priekšgalā kara­darbība ievirzījās dziļi biezoknī, dažkārt gandrīz līdz pa­šam Pakalnam. Kaspians un citi vadoņi, protams, bieži veica uzbrukumus atklātās vietās. Tā gandrīz ik dienu un reizēm arī naktīs noritēja cīņa, un parasti Kaspiana piekri­tējiem klājās slikti.