Princis Kaspians

Abi vienā mirklī izvilka zobenus, un pārējie trīs nolēca no paaugstinājuma un stāvēja vērodami. Skats bija ko vērts! Tas neatgādināja muļķīgo zvetēšanos, ko mēs re­dzam, kad ar zobeniem izliekas cīnāmies uz skatuves. Tas neatgādināja pat paukošanos ar rapieriem, ko dažkārt redz labākā izpildījumā. Tā bija īsta cīņa ar platiem, grezniem zobeniem. Svarīgi ir cirst pa ienaidnieka stilbiem un pē­dām, jo tos neaizsargā bruņas. Un, kad pretinieks cērt tev, tu palecies ar abām kājām gaisā, tā ka cirtiens iziet pa apakšu. Tas piešķīra Rūķim priekšrocības, jo Edmundam, kas bija krietni garāks, allaž vajadzēja noliekties. Manu­prāt, viņam nemūžam nebūtu bijusi iespēja uzvarēt, ja viņš cīnītos ar Trampkinu pirms divdesmit četrām stundām. Taču kopš ierašanās salā zēnu bija ietekmējis Nārnijas gaiss, atmiņā nāca visas senās cīņas, un rokas un pirksti atguva agrāko veiklību. Viņš atkal bija karalis Edmunds. Abi cīnītāji atkal un atkal virzījās pa loku, krita cirdens pēc cirtiena, un Sjūzena (kas tā arī nekad nespēja piespiesties un jūsmot par tādu kaušanos) iesaucās:

—     Vai dieniņ, esiet piesardzīgi! — Un tad — tik zibenīgi, ka neviens nepamanīja, kā tas notiek (ja vien—kā Pīters—nezināja),—Edmunds īpašā paņēmienā pagrieza zobenu apkārt, Rūķim ierocis izslīdēja no pirkstiem, un

Trampkins spaidīja tukšo plaukstu, kā dara tad, kad dabū «dzēlienu» no kriketa nūjas.

—   Cerams, ka nesāp, mans mīļais, mazais draugs? — mazliet aizelsies, noprasīja Edmunds un iebāza paša zobe­nu atpakaļ makstī.

—  Saprotu, —vēsi noteica Trampkins.—Tu zini kādu paņēmienu, kas man ir svešs.

—  Pilnīgi pareizi, — Pīters iejaucās starpā. — Vislabā­ko zobencīņas meistaru var atbruņot paņēmiens, kas vi­ņam nav pazīstams. Manuprāt, būs tikai godīgi dotTrampkinam iespēju izmēģināt ko citu. Vai gribat sacensties stopa šaušanā ar manu māsu? Šai nodarbībā, proti, nav īpašu paņēmienu.

—   Jūs esat tīrie jokdari, tie jūs esat, — Rūķis sacīja. — Sāku saprast. It kā pēc tā, kas notika šorīt, es nezinātu, kā viņa māk šaut. Bet tik un tā es mēģināšu. — Viņš runāja skarbi, taču acis priecīgi iezibējās, jo Trampkins savējo vidū bija slavens strēlnieks.

Visi pieci izgāja pagalmā.

—   Kas noderēs par mērķi? — vaicāja Pīters.

—   Pēc manām domām, ābols, kas tanī zarā nokarājas pāri mūrim, — attrauca Sjūzena.

—Tas būs ļoti labs mērķis, meitenīt, —piekrita Tram­pkins. — Tu domā to dzelteno gandrīz arkas vidū, vai ne?

—   Nē, ne to, — atteica Sjūzena. — Šo sarkano tur augšā, virs ieroba.

Rūķis sadrūma. — Izskatās vairāk pēc ķirša nekā pēc ābola, — viņš norūca, taču skaļi nepretojās.

Bērni uzmeta gaisā naudas gabalu, lai noteiktu, kurš

šaus pirmais (Trampkins ziņkāri noskatījās, jo nekad tādu paražu nebija zinājis), un Sjūzena zaudēja. Jāšauj bija no kāpņu augšgala. Pa šīm kāpnēm varēja nokļūt no halles pagalmā. Pēc tā, kā Rūķis nostājās un rīkojās ar stopu, ikviens saprata, ka viņš zina, kā tas jādara.

Strinkš — nodūca stiegra. Tas bija lielisks šāviens. Bultai lidojot garām, ābolītis stipri sašūpojās un zemē griezdamās nolidoja lapa. Tad Sjūzena nostājās kāpņu augšgalā un uzvilka loku. Viņu šīs sacensības nebūt neie­priecināja tā kā Edmundu: ne tāpēc, ka meitene šaubītos, vai trāpīs ābolam, bet tāpēc, ka Sjūzenai bija līdzjūtīga sirds un viņai gandrīz negribējās pārspēt kādu, kas jau bija pārspēts. Rūķis skadri vēroja, kā meitene pievelk bultu pie auss. Pēc mirkļa ābols, klusi, vāri noplakšķēdams, ar visu

Sjūzenas bultu nokrita zālē, bet tik rāmā gaisā visi to dzirdēja.

—   Tīri nostrādāts, Sjū, — pārējie bērni iesaucās.

—   Šāviens nemaz nebija labāks par jūsējo, — Sjūzena pievērsās Rūķim. — Manuprāt, kad jūs šāvāt, atskrēja viegla vēja pūsma.

—     Nē, neatskrēja vis, — Trampkins nepiekrita. — Nestāsti niekus! Es apzinos, kad mani godīgi uzvar. Neteikšu pat to, ka katrreiz, kad atvelku roku spēcīgi atpakaļ, mazliet iesāpas mana pēdējā ievainojuma rēta…

—  Kā, jūs esat ievainots? — noprasīja Lūsija. — Ļaujiet man paskatīties.

—  Tas nav piemērots skats mazām meitenēm, — pre­tojās Trampkins, bet tad pēkšņi aprāvās. — Te nu es atkal gvelžu kā āmurgalva, — viņš sacīja. — Laikam gan tu spēj būt tikpat lieliska ārste kā tavs brālis lielisks cīnītājs ar zobenu un māsa — strēlniece.

Viņš apsēdās uz pakāpiena, noņēma bruņas un novilka mazo krekliņu, atsegdams matiņiem apaugušo un samērā muskuļoto (kā jūrniekam) augšdelmu, kas gan nebija daudz lielāks par bērna delmu. Plecs bija neveikli aptīts ar apsēju, ko Lūsija pamazām noraisīja. Zem tā atklājās ļoti nejauka brūce; miesa ap to bija stipri satūkusi.

—   Ak, nabaga Trampkin, — iesaucās Lūsija. — Cik briesmīgi!

Viņa uzmanīgi uzpilināja uz tās vienu vienīgu lāsīti no savas zāļu pudelītes.