Profesora Dovela galva

Kā apburta Lorāna nespēja atraut ska­tienu no šīm zilajām acīm.

Galva bez skaņas kustināja lūpas. Lorānas nerviem tas bija par daudz. Viņa bija tuvu ģībonim. Nēģeris viņu atbalstīja un izveda no laboratorijas.

—   Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi… — atlaizdamās krēslā, Lorāna atkārtoja.

Profesors Kerns klusēdams bungoja ar pirkstiem pa galdu.

—   Sakiet, lūdzu, vai tiešām šī galva?,..

—   Ir profesora Dovela? Jā, tā ir viņa galva. Mana cienījamā mirušā kolēģa Do­vela galva, kam es atdevu dzīvību. Par no­žēlošanu, esmu spējis atdzīvināt tikai galvu. Ne viss izdodas uzreiz. Nabaga Dovels sirga ar kādu pagaidām neārstējamu kaiti. Mirstot viņš novēlēja savu ķermeni zinātniskiem eksperimentiem, pie kuriem mēs kādreiz ko­pīgi strādājām. «Visa mana dzīve bijusi vel­tīta zinātnei. Lai zinātnei kalpo arī mana nāve. Labāk lai manu līķi graiza draugs zi­nātnieks nekā grauž tārpi,» — tādu novēlē­jumu atstāja profesors Dovels, un es ieguvu viņa ķermeni. Man izdevās atdzīvināt ne ti­kai viņa sirdi, bet arī apziņu, atdzīvināt «dvēseli», runājot pūļa vārdiem. Kas te ir šausmīgs? Līdz šim cilvēki par šausmīgu uzlūkoja nāvi. Vai par miruša cilvēka atdzī­vināšanu cilvēce nav sapņojusi tūkstošiem gadu?

—   Es gan dotu priekšroku nāvei, nevis tādai atdzīvināšanai.

Profesors Kerns nenoteikti pamāja ar roku.

—   Jā, atdzīvinātajam ir savas neērtības. Nabaga Dovelam būtu nepatīkami stāties klausītāju priekšā tādā… nepilnīgā izskatā. Tāpēc mēs šo eksperimentu turam slepenībā. Es saku «mēs», jo tāda ir paša Dovela griba. Turklāt eksperiments vēj nav novests galā.

—   Kādā veidā profesors Dovels, tas ir, viņa galva, savu gribu darīja zināmu? Vai galva var runāt?

Profesors uz mirkli apmulsa.

—   Nē… profesora Dovela galva nerunā. Bet tā dzird, saprot un ar mīmikas palīdzību spēj atbildēt…

Lai mainītu sarunas tematu, profesors Kerns jautāja:

—   Nu kā, vai jūs manu piedāvājumu pie­ņemat? Lieliski. Es gaidu jūs rīt no rīta. Devi­ņos. Bet iegaumējiet: klusēt, klusēt un klusēt.

AIZLIEGTĀ KRĀNA NOSLĒPUMS

Marijas Lorānas dzīve nebija no vieglajām. Viņai bija septiņpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Uz Marijas pleciem gūlās rūpes par slimo māti. Tēva atstātie skopie līdzekli ātri izsīka, vajadzēja mācīties un uzturēt ģimeni. Dažus gadus viņa strādāja avīzes redakcijā par nakts korektori. Ieguvusi ārsta profesiju, Marija velti pūlējās atrast darbu. Viņai piedā­vāja braukt uz nomaļiem Jaungvinejas rajo­niem, kur plosījās dzeltenais drudzis. Uz turieni ar slimu māti Lorāna braukt negribēja, bet viņa negribēja arī no mātes šķirties. Pro­fesora Kerna , piedāvājums viņai palīdzēja izkļūt no strupceļa.

Kaut arī darbs bija pavisam savāds, viņa piekrita gandrīz bez domāšanas.

Lorāna nezināja, ka pirms pieņemšanas darbā profesors Kerns par viņu bija ievācis precīzas ziņas.

Jau divas nedēļas Marija strādāja pie Kerna. Viņas pienākumi bija vienkārši. Visu dienu viņai vajadzēja uzmanīt aparātus, kas uzturēja dzīvības funkcijas galvā. Naktī Lorānu nomainīja Džons.

Profesors Kerns viņai paskaidroja, kā jārī­kojas ar balonu krāniem. Norādīdams uz lielo cilindru, no kura uz galvas muti stiepās resna caurule, Kerns ārkārtīgi stingri Lorānai aiz­liedza atgriezt krānu.

— Ja atgriezīsit krānu, galva tūliņ ies bojā. Kādreiz es jums izskaidrošu visu galvas baro­šanas sistēmu un šī cilindra jēgu. Pagaidām jums pietiek ar to, ka jūs protat apieties ar aparātiem.

Taču ar solīto izskaidrošanu Kerns nestei­dzās.

Vienā galvas nāsī bija dziļi iebāzts neliels termometrs. Noteiktās stundās vajadzēja to izņemt un pierakstīt temperatūru. Arī pie balo­niem bija termometri un manometri. Lorāna uzraudzīja šķidrumu temperatūru un spie­dienu balonos. Aparāti bija labi noregulēti, darbojās ar pulksteņa mehānisma precizitāti un raizes viņai nedarīja. Pie galvas deniņiem bija pielikts sevišķi jutīgs aparāts, kas mehā­niski vilka pulsācijas līkni. Lenta ik dienas bija jāmaina. Balonu saturs tika uzpildīts pirms Lorānas ierašanas.

Marija pamazām pierada pie galvas un pat sadraudzējās ar to.

Kad Lorāna gājienā un svaigā gaisā piesārtušiem vaigiem no rīta ienāca laboratorijā, galva mazliet pasmaidīja un tās plaksti svei­cinādami notrīsēja.

Galva nevarēja runāt. Taču tās un Lorānas starpā drīz izveidojās nosacīts, kaut arī ļoti ierobežots, sazināšanās veids. Plakstu nolai­šana lejup nozīmēja «jā», pacelšana uz augšu — «nē». Mazliet piepalīdzēja lūpas, kas kustējās bez skaņas.

—  Kā jūs šodien jūtaties? — Lorāna jau­tāja.

Galvai pārlaidās smaida ēna, un plaksti nolaidās lejup: «Paldies, labi.»

—   Kā jūs gulējāt?

Tā pati mīmika.

Uzdodama jautājumus, Lorāna veikli pa­veica rīta pienākumus. Pārbaudīja aparātus, temperatūru, pulsu. Izdarīja ierakstus žur­nālā. Pēc tam ārkārtīgi uzmanīgi ar ūdenī un spirtā samitrinātu sūkli viņa apmazgāja gal­vai seju un ar higroskopisko vati iztīrīja a.usu gliemežnīcas. Noņēma skropstām pielipušo vates piciņu. Izmazgāja acis, ausis, muti, degunu — mutē un degunā šim nolūkam ieva­dīja ipašas caurulītes. Sasukāja matus.