Profesora Dovela galva

—    Sapņi… — klusi nočukstēja galva. — Jā, es redzu sapņus, un es nezinu, vai tie sagādā man vairāk skumju vai prieka. Sapņos es sevi ieraugu veselu, spēka pilnu un atmostos div­kārt nožēlojams. Nožēlojams gan fiziski, gan garīgi. Man taču ir atņemts viss, kas pieejams dzīviem cilvēkiem. Man ir atstāta vienīgi spēja domāt. «Es domāju. Tas nozīmē, ka es eksis­tēju», — ar rūgtu smaidu uz lūpām galva citēja filozofu Dekartu. — Eksistēju …

—   Ko jūs redzat sapņos?

—   Es vēl nekad neesmu sevi redzējis savā pašreizējā izskatā. Redzu sevi tādu, kāds es biju kādreiz… redzu tuviniekus, draugus… Nesen redzēju savu mirušo sievu un pārdzī­voju ar viņu mūsu mīlas pavasari. Betija, no mašīnas kāpjot izmežģījusi kāju, kādreiz iera­dās pie manis slimnieku pieņemšanas kabi­netā kā paciente. Tā mēs iepazināmies. Kaut kā uzreiz kļuvām viens otram tuvi. Pēc cetur­tās vizītes es lūdzu, lai viņa aplūko manas līgavas portretu, kas atrodas uz rakstām­galda. «Ja viņa būs ar mieru, es ar viņu apprecēšos,» es teicu. Viņa piegāja pie galda un ieraudzīja uz tā nelielu spoguli; palūkoju­sies tajā, Betija iesmējās un sacīja: «Es domāju … viņa neatteiks.» Pēc nedēļas viņa jau bija mana sieva. Šī aina nesen aiztraucās manā acu priekšā pa sapņiem. Betija nomira te — Parīzē. Jūs zināt, es atbraucu šurp no Amerikas kā ķirurgs Eiropas kara laikā. Man piedāvāja vadīt katedru, un es piekritu, lai dzīvotu mīļotās kapa tuvumā. Mana sieva bija apbrīnojama sieviete …

Galvas seja no atmiņām atplauka, bet tūdaļ sadrūma.

—   Cik tas bija bezgala sen!

Galva iegrima domās. Gaiss kaklā klusi šņāca.

—   Pagājušajā naktī redzēju sapnī savu dēlu. Es ļoti gribētu vēl reizi paraudzīties uz viņu. Taču neuzdrīkstos sagādāt viņam tādu pārbaudījumu … Viņam es esmu miris.

-Vai viņš ir pieaudzis? Kur viņš pašreiz dzīvo?

—   Jā, pieaudzis. Viņš ir gandrīz vienos gados ar jums vai mazliet vecāks. Pašreiz viņam vajadzētu uzturēties Anglijā pie savas tantes pa mātes līniju. Nē, labāk sapņus nere­dzēt. Taču mani, -— brīdi klusējusi, galva tur­pināja, — moka ne tikai sapņi. Nomodā mani moka maldīgas izjūtas. Lai arī cik savādi tas būtu, dažkārt man šķiet, ka es sajūtu savu ķermeni. Man pēkšņi gribas dziļi ieelpot, pastiepties un plaši izplest rokas, kā to dara cilvēks, kas ilgi sēdējis. Citreiz es sajūtu kreisajā kājā podagras sāpes. Smieklīgi, vai nav tiesa? Kaut gan kā ārstei jums to vaja­dzētu saprast. Sāpes ir tik reālas, ka es neviļus paraugos lejup un, protams, ka cauri stiklam ieraugu zem sevis tukšumu un grīdas akmens plāksnes… Reizēm šķiet, ka tūliņ sāks aptrūkt elpa, un tad es par savu «pēc­nāves eksistenci» gandrīz priecājos, jo tā mani vismaz izglābusi no astmas… Tā visa ir kādreiz ar ķermeņa dzīvi saistīto smadzeņu šūnu tīri refleksīva darbība …

—   Šausmīgi!… — Lorāna nenovaldījās.

—   Jā, šausmīgi… Savādi, dzīvam esot, man likās, ka es dzīvoju tikai garīgu dzīvi. Nodevies zinātniskajam darbam, es tik tiešām savu ķermeni neizjutu. Un tikai tagad, kad man tā vairs nav, es īsti apzinos, ko esmu zaudējis. Pašreiz vairāk nekā jebkad visas manas dzīves laikā es domāju par ziedu smaržu, aromātisku sienu meža pļaviņā, par tālām pastaigām, par jūras šalkoņu … Ožas, taustes un citas sajūtas es neesmu zaudējis, taču esmu šķirts no visas daudzveidīgo izjūtu pasaules. Siena smaržu īsti izjūt laukos, tad tā saplūst kopā ar tūkstošiem citu sajūtu: gan ar meža smaržu, gan dziestoša saulrieta daili, gan ar putnu dziesmām. Mākslīgās smaržas man nevar aizstāt dabiskās. Vai smaržai «Roze» var aizstāt ziedu? Mani tas apmierina tikpat daudz, cik izsalkušo — pastētes smarža; bez pašas pastētes. Zaudēdams ķermeni, esmu pazaudējis pasauli — visu neaptveramo,., brīnišķo pasauli, kuru es nepamanīju, pasauli, ko var paņemt rokās, aptaustīt un tajā pašā? laikā sajust savu ķermeni, sevi pašu. Cik lab­prāt gan es atdotu savu šķietamo eksistenci», lai tikai varētu izjust rokās parasta akmens, svaru! Ja jūs zinātu, kādu baudu man sagādā sūkļa pieskaršanās, kad jūs rītos mazgājat man seju. Tauste — tā ir vienīgā iespēja sajust sevi reālo lietu pasaulē … Patstāvīgi es spēju vienīgi pieskarties ar mēles galiņu savu izkaltušo lūpu malai, tas ir viss.

Tovakar Lorāna atgriezās mājās izklaidīga un satraukta. Viņas vecā māte kā parasti bija uzvārījusi tēju un sagatavojusi aukstas uzko­das, taču Marija sviestmaizēm nepieskārās, aši izdzēra glāzi tējas ar citronu un piecēlās, lai ietu uz savu istabu. Viņā raudzījās mātes vērīgās acis.

—   Marij, vai tu esi par kaut ko satraukta? — večiņa jautāja. — Vai darbā kādas nepatik­šanas?

—   Nē, nekas, māmiņ, es vienkārši esmu nogurusi, un man sāp galva. Es ātrāk iešu pie miera, un viss pāries.

Māte viņu neaizkavēja, nopūtās un, palikusi viena, iegrima domās.

Kopš Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudze­nes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un neno­teikti.