Profesora Dovela galva

—   Man par to grūti runāt. Es varu maldī­ties. Tā ir patiesība, bet var būt… ka ne viss ir patiesība. Mēs kopīgi risinājām problēmu, kā atdzīvināt atsevišķus tikko miruša cilvēka orgānus. Kerns bija mans asistents. Tajā laika par savu pētījumu galamērķi es izvirzīju no cilvēka ķermeņa atdalītas galvas atdzīvi­nāšanu. Es biju pabeidzis sagatavošanas dar­bus. Mēs jau atdzīvinājām dzīvnieku galvas, taču nolēmām par mūsu sasniegumiem neko neizpaust, līdz izdosies atdzīvināt un node­monstrēt cilvēka galvu. Pirms šī pēdējā eks­perimenta, par kura sekmīgu iznākumu man nebija šaubu, es nodevu Kernam visa manis veiktā pētījuma manuskriptu, lai to sagata­votu iespiešanai. Vienlaicīgi mēs pētījām vēl citu zinātnisku problēmu, un arī tās atrisinā­jums bija tuvu. Tad man uznāca drausmīga astmas lēkme — tā bija viena no slimībām, kuru es kā zinātnieks centos uzveikt. Mēs jau sen cīnījāmies viens ar otru. Visu vajadzēja izšķirt laikam: kurš no mums pirmais uzva­rēs? Es zināju, ka uzvaru varēja iegūt viņa, un es tiešām novēlēju savu ķermeni anatomis­kiem pētījumiem, lai gan negaidīju, ka tiks atdzīvināta tieši mana galva. Nu, tā… šis pēdējās lēkmes laikā Kerns bija man līdzās un sniedza medicīnisko palīdzību. Viņš man iešļircināja adrenalīnu. Varbūt… deva bija pārāk liela, bet var arī būt, ka astma darīja savu.

—   Bet pēc tam?