Profesora Dovela galva

Viņas rokas darbojās ātri un veikli. Galvas seja pauda apmierinātību.

—   Šodien ir brīnišķa diena, — sacīja Lorāna. — Zilas, zilas debesis. Tīrs, stindzi­nošs gaiss. Tā vien gribas ieelpot ar pilnu krūti. Skatieties, cik spoži spīd saule, pavisam pavasarigi.

Profesora Dovela lūpu kaktiņi bēdīgi nolie­cās uz leju. Acis skumji paraudzījās pa logu, un skats apstājās pie Lorānas.

Viņa nosarka, dusmodamās pati uz sevi. Jūtīgas sievietes instinkts Lorānu atturēja runāt par visu, kas galvai bija nesasniedzams un varēja lieku reizi atgādināt par tās kroplo fizisko eksistenci.

Marija juta pret galvu gandrīz vai mātes līdzcietību, kā pret bezpalīdzīgu bērnu, kam daba nodarījusi pāri.

—   Nu, sāksim strādāt! — cenzdamās labot savu kļūdu, Lorāna steidzīgi sacīja.

No. rītiem līdz profesora Kerna atnākšanai galva lasīja. Lorāna atnesa un parādīja gal­vai kaudzi medicīnas žurnālu un grāmatu. Galva tās pārlūkoja. Atrodot vajadzīgo rak­stu, galva savilka uzacis. Lorāna uzlika žur­nālu uz paliktņa, un galva iegrima lasīšanā. Vērodama galvas acis, Lorāna iemanījās nojaust, kuru rindiņu galva lasa, un laikā pār­šķīra lappusi.

Kad vajadzēja ko atzīmēt, galvas plaksti nolaidās lejup. Lorāna, sekodama galvas ska­tienam, vilka ar pirkstu pa rindiņām un lap­puses malā ar zīmuli piesvītroja.

Kādā nolūkā galva lika lappuses malās atstāt atzīmes, to Lorāna nesaprata, viņa arī necerēja sagaidīt izskaidrojumu ar trūcīgās mīmikas valodas palīdzību un tāpēc neko nejautāja.

Kādreiz, iedama cauri Kerna kabinetam, kad profesora tur nebija, Lorāna uz rakstām­galda ieraudzīja žurnālus, uz kuru malām pēc galvas norādījuma viņa bija atstājusi atzī­mes. Atzīmētās vietas uz papīra lapas bija pārrakstītas profesora Kerna rokrakstā. Sis fakts Lorānai šķita aizdomīgs.

Tagad to atcerēdamās, Lorāna nespēja sevī apslapēt jautajumu. Varbūt ka galva varēs kaut kā atbildēt.

— Sakiet, lūdzu, kāpēc zinātniskajos rak­stos dažas vietas mēs atzīmējam?

Profesora Dovela sejā atplaiksnījās neap­mierinātība un nepacietība. Galva izteiksmīgi paraudzījās Lorānā, tad uz krānu, no kura uz galvas rīkli stiepās caurule, un divas reizes savilka uzacis. Tas nozīmēja lūgumu. Lorāna saprata, ka galva vēlas, lai viņa atgrieztu aizliegto krānu. Ne jau pirmo reizi galva izteica viņai šādu lūgumu. Taču Lorāna to iztulkoja pēc sava prāta: galva acīmredzot grib beigt savu skumjo eksistēšanu. Un Lorā­nai necēlās roka atgriezt aizliegto krānu. Viņa negribēja būt par galvas nāves vaininieci, vairījās no atbildības un baidījās pazaudēt vietu.

— Nē, nē, — Lorāna atbildēja izbaiļu pilna balsī. — Ja es atgriezīšu krānu, jūs mirsit. Es negribu, nevaru, nedrīkstu jūs nogalināt.

No nepacietības un bezpalīdzības sajūtas galva nodrebēja kā drudzī.

Trīs reizes tā enerģiski pacēla uz augšu plakstiņus un acis …

«Nē, nē, nē … Es nemiršu!» — tā Lorāna saprata. Viņa svārstījās.

Galva sāka bez skaņas kustināt lūpas, un Lorānai šķita, it kā lūpas censtos pateikt: «Atveriet! Atveriet! Es jūs lūdzu!…»

Lorānas ziņkāre bija sakāpināta līdz pēdē­jam. Viņa nojauta, ka te ir kāds noslēpums.

Galvas acīs strāvoja neizmērojamas skum­jas. Acis lūdza, lūdzās, prasīja. Likās, ka viss cilvēka domu spēks, viss gribas spēks būtu sakoncentrējies šajā skatienā.

Lorāna izšķīrās.

Kad Marija uzmanīgi atgrieza krānu, viņas sirds strauji pukstēja, roka drebēja.

Tajā pašā brīdī no galvas kakla atskanēja šņākoņa. Lorāna izdzirda nevarigu, neska­nīgu, aizlūstošu balsi, kas čākstēja un šņāca kā bojāta gramofona plate.

— Es jums … pa-tei-cos …

Aizliegtais krāns palaida no cilindra saspiestu gaisu. Plūzdams cauri rīklei, gaiss iedarbināja balss saites, un galva ieguva spēju runāt. Rīkles muskuli un saites gan vairs nedarbojās normāli. Gaiss šņākdams plūda cauri kaklam arī tad, kad galva neru­nāja. Pie kakla pārgrieztie nervu gali traucēja balss saišu muskuļu darbību, uu balsij bija neskanīgs, čākstošs tembrs.

Galvas seja pauda apmierinātību.

Taču tajā brīdī kabinetā atskanēja soļi un slēdzenes šķindoņa (laboratorijas durvis arvien no kabineta puses tika noslēgtas). Lorāna tik tikko paguva aizgriezt krānu. Šņā­koņa galvas kaklā mitējās.

Ienāca profesors Kerns.

GALVA SĀK RUNĀT

Kopš tā laika, kad Lorāna atklāja aizliegtā krāna noslēpumu, bija pagājusi apmēram nedēļa.

Draudzība starp Lorānu un galvu nostipri­nājās aizvien vairāk. Tajās stundās, kad pro­fesors Kerns atradās universitātē vai klīnikā, Lorāna atgrieza krānu, ielaizdama galvas kaklā nelielu gaisa strūklu, lai galva varētu skaidri čukstēt. Arī Lorāna runāja klusām. Abi baidījās, ka viņu balsis varētu sadzirdēt nēģeris.

Kā varēja spriest, viņu sarunas labvēlīgi ietekmēja profesora Dovela galvu. Viņa acis kļuva dzīvākas, un pat izlīdzinājās sāpju rie­vas starp uzacīm.

Galva runāja labprāt un daudz, it kā gūdama gandarījumu par piespiestās klusē­šanas laiku.

Pagājušajā naktī Lorāna profesora Dovela galvu redzēja sapni un pamodusies domāja: «Vai Dovela galva arī sapņo?»