Profesora Dovela galva

—   Asfiksija (nosmakšana), īsa agonija — un nāve, kas man nozīmēja tikai samaņas zau­dēšanu … Pēc tam es pārdzīvoju diezgan dīvainas pārejas pakāpes… Ļoti lēnām atgriezās apziņa. Man likās, ka atguvu samaņu no asām sāpēm kakla apvidū. Sāpes pamazām pierima. Tajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē. Kad mēs ar Kernu eksperimen­tējām, atdzīvinādami no suņa ķermeņa atda­lītu galvu, mēs pievērsām uzmanību apstāk­lim, ka suņi pēc atdzīvināšanas izjūt ārkārtīgi skaudras sāpes. Suņa galva traukā mētājās tik sparīgi, ka dažreiz izrāva no asinsvadiem caurulītes, pa kurām pieplūda barojošais šķī­dums. Tad es ierosināju griezuma vietu anestezēt. Lai tā neapkalstu un tajā neiekļūtu baktērijas, galvas kaklu iegremdēju īpašā Ringena—Loka—Dovela šķīdumā. Šis šķī­dums satur gan barojošas, gan antiseptiskas, gan anestezējošas vielas. Tādā šķīdumā tika iemērkta arī mana kakla griezuma vieta. Neveicot šos piesardzības pasākumus, drīz pēc atmodināšanas es varēju nomirt pa otram lāgam, tāpat kā gāja bojā suņu galvas mūsu sākotnējos eksperimentos. Taču, kā jau teicu, tajā momentā es par to gan nedomāju. Es visu jutu tik neskaidri, it kā kāds mani būtu uzmodinājis pēc pamatīgas iedzeršanas, kad alkohola iespaids vēl nav pārgājis. Manās smadzenēs tomēr pazibēja līksma doma, ka es neesmu miris, ja jau esmu atguvis kaut vai neskaidru apziņu. Gulēdams vēl aizvērtām acīm, es domāju par to, cik savāda bija pēdējā lēkme. Parasti astmas lēkmes man pārgāja pēkšņi. Citreiz aizdusa aprima pamazām. Taču es vēl nekad nebiju pēc lēkmes zaudējis samaņu. Tas bija kaut kas jauns. Tāpat jauna bija aso sāpju izjūta kakla apvidū. Un vēl viena dīvainība: man likās, ka es nemaz neelpotu un tāpēc nejustu aizdusu. Es mēģi­nāju dziļi ievilkt elpu, bet nespēju. Vēl vairāk, es nejutu vairs savas krūtis. Es nevarēju izplest krūšu kurvi, kaut gan, kā man šķita, es sevišķi stipri savilku krūšu muskuļus. «Kaut kas dīvains,» es domāju, «laikam es sapņoju…» Ar pūlēm man izdevās atvērt acis. Tumsa. Ausīs neskaidrs troksnis. Es atkal aizvēru acis… Jūs zināt, ka, cilvēkam mirstot, viņa maņu orgāni nebeidz savu dar­bību vienlaicīgi. Vispirms cilvēks zaudē gar­šas sajūtu, pēc tam izdziest redze, tad dzirde. Acīmredzot maņu orgāni atsāka darbību atgriezeniskā secībā. Pēc kāda brīža es atkal pavēru plakstus un ieraudzīju blāvu gaismu. It kā es būtu ieniris dziļi dzelmē. Pēc tam zaļganā migla sāka izklīst un es neskaidri savā priekšā saskatīju Kerna seju un tajā pašā laikā jau diezgan noteikti izdzirdu viņa balsi: «Vai atguvāties? Es ļoti priecājos, ka atkal varu jūs skatīt dzīvu.» Sakoncentrējis visu gribas spēku, piespiedu savu apziņu āt­rāk noskaidroties. Palūkojos, lejup un ierajjdzīju tieši zem zoda galdu — toreiz šī galdiņa vēl nebija, tā vietā atradās parasts, tāds kā virtuves galds, ko Kerns uz ātru roku bija pielāgojis eksperimenta vajadzībām. Es gri­bēju palūkoties atpakaļ, taču nevarēju pagriezt galvu. Līdzās šim galdam stāvēja otrs — sek­ciju galds, kas bija mazliet augstāks. Uz tā gulēja kāds līķis bez galvas. Es paraudzījos uz līķi, un, kaut arī tam nebija galvas un krūšu kurvis bija uzšķērsts, man tas likās dīvaini pazīstams. Turpat blakus stikla kastē pulsēja kāda cilvēka sirds… Nesapratnē palūkojos Kernā. Es, vēl nespēju aptvert, kāpēc mana galva atrodas uz galda un kāpēc es neredzu savu augumu. Gribēju pastiept roku, taču nejutu viņu. «Kas noticis?» es gra­sījos prasīt Kernam, taču bez skaņas tikai kustināju lūpas. Kerns raudzījās manī un smaidīja. «Vai jūs to nepazīstat?» viņš man vaicāja, pamādams sekciju galda virzienā. «Tas ir jūsu ķermenis. Tagad jūs uz visiem laikiem esat ticis vaļā no astmas.» Viņš vēl bija spējīgs jokot! … Tad es beidzot sapratu visu. Atzīstos, ka pirmajā mirklī man gribējās kliegt, tikt prom no galdiņa un nogalināt sevi un Kernu … Nē, ne gluži tā. Ar prātu aptvēru, ka man vajag dusmoties, kliegt, sašust, un tajā pašā laikā es biju pārsteigts par ledaino mieru, kas mani stindzināja. Es droši vien arī biju sašutis, taču raudzījos uz sevi un pasauli it kā no malas. Mana psihe bija pārvērtusies»

Es tikai sadrūmu un… klusēju. Vai tad es varēju uztraukties tāpat kā agrāk, ja tagad mana sirds pulsēja stikla traukā, bet par jauno sirdi kalpoja motors?

Lorāna šausmās lūkojās uz galvu.

—   Un pēc visa tā … pēc tā jūs turpināt kopā ar viņu strādāt. Nebijis Kerna, jūs uzveiktu astmu un tagad justos vesels… Viņš ir zaglis un slepkava, un jūs palīdzat viņam iet pretī slavas augstumiem. Jūs viņa labā strādājat. Kerns kā parazīts ekspluatē jūsu smadzeņu darbību, jūsu galvu viņš pār­vērtis par radošu domu akumulatoru un pelna ar to naudu un slavu. Un jūs! … Ko viņš dod jums? Kāda ir jūsu dzīve? … Jums ir laupīts viss. Jūs esat nožēlojams kroplis, kurā jums pašam par nelaimi vēl mājo alkas. Kerns jums nolaupījis visu pasauli. Atvainojiet, bet es jūs nesaprotu. Vai tiešām jūs padevīgi un bez ierunām strādājat viņa labā?

Galva skumji pasmaidīja.