Rietumos no ēdenes

Zēns atbrīvoja soli, turpinādams skrējienu viegli, bez sasprindzinājuma. Šādā tempā viņš varētu cilpot līdz vakaram. Elpa caur plaušām plūda brīvi un līksmi, kājas atsperīgi mina pilsētas savdabīgo zemsedzes pinumu un ceļamērķis bija dzīvība.

Nekas vairs Keriku neapturēs. Pamanījis priekšā maragu pulciņu, viņš nogriezās pa citu ceļu. Ja gadījās fārgaja, pietika tikai uzsaukt, lai dod ceļu. Kāds marags gan nepakāpās malā, Det lūkoja zēnu sakampt. Keriks izlocījās no neveiklā tvēriena un joņoja tālāk. Visbeidzot puisēns attapās viens pats lapu piesegtā sānejā. Viņš piestāja, lai atvilktu elpu un pārdomātu turpmāko ricību.

Visapkārt joprojām pletās pilsēta. Lapu jumts sijāja saules starus, un Kerika skatiens neviļus pacēlās tiem pretī. Vēla pēcpusdiena. Tātad jūrai jābūt aiz muguras, bet iekšzemei — tieši priekšā, kurp veļas lejupslīgstošā saule. Turp vedīs arī viņa ceļš.

Pilsēta mijās ar laukiem, un vietumis atšķirība kļuva gluži netverama. Tagad puisēns sparīgi soļoja. Skriešiem viņš pārvarēja tikai klajumus, kuros tika pamanīts.

Lūk, arī pirmais pārbaudījums! Ērkšķu blīva, kas slejas kā varena siena.

Zēna sirds neganti dauzījās. Ja viņu atrod šeit, tad ir cauri. Un divi maragi viņu jau redzēja, jau kaut ko sauca nopakaļ. Keriks raiti cilpoja gar augsto žogu, meklēdams atveri. Ir! Te tā ir. Resnas vīnstīgas, kas vijas krustu šķērsu pār izeju. Jābūt kādai iespējai atvērt šīs durvis!

Keriks netērēja pūles atslēgas meklēšanai. Viņš nometās zemē un izlocījās kā tārps zem apakšējās stīgas. Aiz žoga viņa skatienam pavērās sīku stirnu pulciņš, kas tūdaļ izbīlī pajuka augstajā zālē. Zēns metās dzīvnieku pēdās. Pie nākamās sienas stirnas pašāvās sānis, bet viņš tikai lēkšoja taisni uz priekšu. Tagad viņš zināja, kā izskatās vīnstīgu klātais caurums, un acs it viegli tādu pamanīja. Puisēns atkal nometās zemē, lai ieslīdētu zem slēģa, un atskatījies pamanīja maragu pūlīti tikko atdarītajās durvīs lauka pretējās puses žogā. Viņiem nav lemts zēnu noķert!

Keriks izskrēja pēdējā laukā. Tam jābūt pēdējam, jo tieši aiz tā slējās mūžamežs. Viņš jau bija sastapis ceļā blīvu kokaudžu pudurīšus, bet tos vēl ieskāva ērkšķu nožogojumi un lauki. Džungļi aiz pēdējā žoga šķita nebeidzami, tumši un draudīgi. Un tomēr — lai kādas briesmas tie arī slēptu, nekas nevarēja mēroties ar baiso pilsētu aiz muguras. Viņš no jauna izslīdēja zem vīnogulājiem, pielēca kājās un sastapās aci pret aci ar milzu radījumiem, kuri blenza viņā.

Puisēnu pārņēma izbailes. Augums sāka mežonīgi trīcēt, un kājas neklausīja. Zvēri bija milzīgi, lielāki par mamutiem — īsti maragi, kā ļaunākajā murgā. Pelēki, krunkaini, kājas kā stumbri, uz muguras — kaula vairogu rindas, deguna galā — pret zēnu pavērsti ragi. Sirds Kerika krūtīs dauzījās tik nevaldāmi, ka viņam šķita — tā plīsīs.

Tikai tagad viņš ievēroja, ka zvēri nenāk uz viņa pusi. Sīkās ačeles starp červeļainajiem plakstiem vērās lejup, lāgā pat nespēdamas viņu saskatīt. Smagnējās galvas nolaidās lejup, un knābjveida žokļi sāka plucināt zāli. Uzmanīgi, soli pa solim viņš lavījās tiem apkārt, pretī nepilnīgi sazarojušajam žogam, kurā rēgojās plašas atveres, aiz kurām melnēja mūžamežs.

Brīvība! Viņš ir izbēdzis!

Zēns atgrūda sānis dažas nokārušās stigas un spēra kāju uz vēsā māla klona džungļu pievārtē. Atkal atbīdīja stīgas un devās tālāk.

Tad Keriks atklāja, ka tās pieķērušās viņam pie rokām un nesteidzīgi savelkas ap visu augumu.

Tie nebija nekādi vīnogulāji. Tie izrādījās dzīvie slazdi. Viņš tos plosīja, centās pārkost. Bez panākumiem. Bet uzvara taču bija tik tuvu, tik mokoši tuvu!

Savērsies sānis šajos vēsajos skāvienos, zēns redzēja pār lauku tuvojamies maragus. Mokoši tuvu.

Keriks atkal pagriezās pret mežu, ļengani iekāries stīgās un atmetis cīņu. Puisēns gandrīz nemanīja, kā viņu nežēlīgi sakampj rokas ar dubultiem īkšķiem. Viņš lūkojās uz kokiem, uz brīvību. Šķita, ka biezoknī sakustas kāds dzīvnieks.

Lapas virs galvas uz mirkli pašķīrās, un zēna skatiens uztvēra bārdainu seju. Vīzija pazuda, kā parādījusies, un dzelžainas ķetnas viņu aizrāva atpakaļ nebrīvē.

XVI

Vaintē, dziļi domās iegrimusi, ērti atslīga savā dzīvajā koka atzveltnes krēslā. Viņas ķermenis bija stings un nekustīgs. Ap viņu drūzmējās un klusināti čaloja palīdzes, kuras, savukārt, ieskāva visuresošās fārgajas. Vaintē atradās klusuma saliņas pašā viducī, un neviena neuzdrīkstējās traucēt eistaā rimto mieru. Viņas domas taču ir pilsētas izaugsmes dzinējspēks.