Rietumos no ēdenes

Šāda doma nevar iešauties prātā. Un tomēr tā iešāvās. Viena no pirmajām lietām, ko Vaintē savulaik iegaumēja, apgūstot mācību par domām, bija tāda: kad visi citi izskaidrojumi ir noraidīti, palikušais izskaidrojums izrādās īstais, lai cik arī nesaprātīgs vai acīmredzami neiespējams tas liktos.

Astazous teica, ka kaklasiksna žņaudz.

Kaklasiksna nežņaudza.

Apgalvojums neatbilst faktam.

Astazous apgalvoja vienu, bet fakti liecina citu.

Šādas lietas apzīmēšanai jilanē valodā vārds nebija paredzēts, tāpēc viņa to radīja. Tas sauksies «meli». Astazous bija melojis.

Neviena jilanē nevarēja melot. Domas varēja apslēpt tikai ar nekustību un citādu izteiksmes ierobežošanu. Doma bija apgalvojums, un apgalvojums bija doma. Runāšana kā darbība sakrita ar domāšanu kā darbību.

Astazoum šīs darbības nesakrita.

Tas varēja domāt vienu un runāt citu. Tas varēja šķist rāms un pakļāvīgs, tad paziņot, ka nevar paelpot, bet patiesībā viņš visu laiku domājis par bēgšanu. Tas prata melot.

Radījumam jādzīvo. Tas jāaprūpē, jāapsargā, un jānovērš tā bēgšanas iespēja. Nākotne vīdēja blāva un izplūdusi, Vaintē nebija skaidrības par visiem sīkumiem… Bet viņa pilnīgi droši zināja, ka astazous ir viņas nākotne. Viņa liks lietā viņu un viņa brīnišķo spēju. Atspersies pret to augšupceļā uz savu ambīciju sniegotajām virsotnēm.

Tagad jāmet pie malas prātuļošana par šo neredzēto dabas dāvanu. Viņai jārūpējas, lai viss ietu savu gaitu, citiem neko nenojaušot. Viņa nepieļaus nekādas tenkas par šo bēgšanas gadījumu. Vai Stalana jānovāc? Uz brīdi viņā pazibēja šāda ideja, bet viņa to noraidīja. Medniece bija pārāk vērtīga. Stalana pakļausies klusēšanas nolikumam, viņa ar prieku tam pakļausies, — neba nu medniece aizmirsīs, cik tuvu nāves robežai bija uzbangojušas Vaintē dusmas. Sakārtojusi domas, Vaintē pievērsās Engai:

- Vai radījums stipri savainots?

- Grūti pateikt. Tas ir sasists, āda daudzviet pāršķelta, bet varbūt tas arī viss. Palūk! Tas kustas. Acis ir vaļā.

Keriks ar aizmiglotu skatienu pavērās abos maragos virs galvas. Viņam neizdevās izbēgt, viņam sāpēja, un viss ar viņu bija greizi. Gan nāks cita reize…

- Saki, ko tu jūti? — Vaintē pavēlēja, un zēnu pārsteidza rūpes viņas balsī.

- Man sāp. Viscaur. - Viņš pakustināja rokas un kājas. - Tas arī viss. Es viss sāpu.

- Tas tāpēc, ka tu tīkoji aizmukt, — Vaintē aizrādīja. - Tu izmantoji brīdi, kad Stalana atlaida saiti. Es parūpēšos, lai turpmāk nekas tāds vairs neatgaditos.

Kerika nogurums un sāpes nebija tik briesmīgas, lai viņš nepamanītu izrāvumu Vaintē pārstāstā. Vaintē taču vajadzētu zināt, ko zēns teica Stalanai, lai liktu viņai atbrīvot saiti. Enga to nemanīja, bet Keriks gan. Viņš ievēroja, ka tas tiek noklusēts, iedomājās par to, bet tūdaļ arī aizmirsa. Viņam sāpēja.

Atnāca kāda Vanalpē mācekle un apsēja Kerika brūces. Pēc tam zēnu daudzas dienas lika pilnīgā mierā, līdz viņš izveseļojās. Nenotika vairs valodas stundas, nedz arī bija jācieš Stalanas skarbā aprūpe. Važās viņu vairs neslēdza, bet durvis allaž bija aizslēgtas.

Kad sāpes sāka rimties, viņš pārcilāja prātā savu bēgšanas mēģinājumu. Kur ir viņa kļūda? Vajadzēja, tātad, izvairīties no šķietamajiem staipekņiem, pārlēkt tiem pāri un aizbēgt mūžamežā.

Vai patiesi viņš bija redzējis bārdainu seju starp lapām? Vai varbūt tā bija tikai iedoma, tikai cerība, kas radīja šo vīziju? Neprātīgas alkas ieraudzīt kādu gaidām viņu? Ej nu sazini… Bet kāda tam nozīme! Viņam ne no viena neko nevajag. Lai tikai būtu iespēja izbēgt. Nākošreiz tās viņu nenoķers!

Gausi vilkās diena pēc dienas, lidz Kerika ievainojumi sadzija un vātis nolu- pa, atsedzot bālganas rētas. Mācekle, ik rītu atnesot ēdienu, joprojām citīgi apsekoja viņu. Kad visas skrambas uz galvas bija aizvilkušās, viņa atnesa jūnatehu, lai nolīdzinātu spuraino ataugu uz puisēna galvas. Turpmāk viņu atkal pastāvīgi pakļāva gļotainā friziera aprūpei. Kamēr mācekle atradās kambari, durvis allaž bija aizbultētas, un puisēns ik brīdi sajuta Stalanas nomācošo klātbūtni aiz tām. Šis ceļš bēgšanai palika slēgts. Bet viņas taču mūžam neturēs viņu šajā ieslodzījumā!

Todien, kad mācekle ierodoties nespēja apvaldīt satraukuma pilnas kustības, Keriks saprata, ka kaut kam jānotiek. Jilanē apmazgāja viņu un rūpīgi apsekoja zēna ķermeni, lūkojās, lai ādas biksītes atrastos vietā, tad aptupās un

blenza uz durvīm. Keriks zināja, ka labāk nejautāt, kas viņu gaida. Viņa nekad nerunāja un ari neatbildēja uz jautājumiem. Tā nu viņš arī apsēdās un lūkojās uz durvīm.

Tā tiešām izrādījās nozīmīga diena. Durvīm atveroties nākamo reizi, parādijās Vaintē, kurai nopakaļ gāzelējās Žekakas ļumigais stāvs. Viņām sekoja fārgajas un palīdzes ar kubuliem.

- Šis reiz jau izmuka, — Vaintē teica. - Parūpējies, lai nekas tāds vairs nevarētu notikt!

- Tas bija interesants darbiņš, eistaā. Tas man sagādāja garus un saldus pārdomu brīžus. Un nešaubos, ka atbilde ir rokā. Es labāk neizplūdīšu runās, bet parādīšu, cerot, ka atklāsmes mirklis sniegs tev baudījumu.