Rietumos no ēdenes

Tiesa gan, šobrīd viņas vienīgā doma un jūta bija nevaldāms naids. Tikai sastingums varēja apslēpt šīs jūtas, ļaujot izvairīties no neveselīgas intereses pilsoņu vidū. Viņa zvilnēja kā akmens tēls, tikai labā acs nemanāmi sekoja aizgājēju mugurām. Tur aiziet Vanalpē, viņas neaizvietojamā palīdze, un zinātniece Žekaka, kura varēja izrādīties ne mazāk noderīga. Un viņām līdzās — Alekenzi, šis smacējošais dzirnakmens Vaintē kaklā. Cik lieliski Malzasa to Izplānojusi! Cik izsmalcināts var būt zemiskums! Tagad, kad apdarīti pirmie vitāli svarīgie darbi, Alekenzi ieradusies uz priekšdienām audzēt Malzasas taukus. Ķiķerēt, iegaumēt, — nodot varu Malzasai, tiklīdz tā ieradīsies! Tur nu viņa aiziet, luncinādamās ap Žekaku un ieklausīdamās visā, ko abi spīdekļi pie jilanē zinātnes debesīm spriež.

Visas trīs izzuda skatienam, un Vaintē klīstošais skatiens apstājās pie Engas, kura, klusi pienākusi, jau stāvēja viņas priekšā padevīgā pozā.

- Liec mani mierā! - Vaintē izgrūda, cik asi vien prata. - Es nevienu nepieņemu!

- Ļoti svarīga lieta. Lūdzu mani uzklausīt…

- Prom!

- Tev jāzina! Stalana sit astazou. Bīstos, ka viņa to nogalinās.

Tagad Vaintē pilnībā pievērsās Engai, nekavējoties pieprasot paskaidrojumus.

- Radijums mēģināja izbēgt, bet tika noķerts. Stalana to briesmīgi sit.

- Es neesmu likusi tā darīt. Lai rimstas. Paga! Es pati viņai pateikšu. Pastāsti sīkāk par bēgšanu. Kā tas gadījās?

- To zina tikai Stalana. Viņa nevienai nestāsta.

- Man pastāstīs, — Vaintē nobeidza ar skarbu, valdonīgu žestu.

Cietuma kameras durvis bija atstātas vaļā, un tuvojoties aiz tām varēja sadzirdēt sitienu būkšķus, sāpju vaidus. Vaintē nostājās durvju ailā un iekliedzās (stāt!) ar tādu spēku, ka Stalana sastinga ar paceltu roku, no kuras nokarājās asinīm piesūkusies pletne.

Keriks pie viņas kājām raustījās agonijā. Viņa mugura atgādināja asiņainu putru, un apziņa bija daļēji aizmiglojusies.

- Apkop radījumu! — Vaintē pavēlēja, un Enga rosīgi ķērās pie lietas. - Bet tu liec to rīku nost un uz karstām pēdām atbildi: kas notiek!

No Vaintē vārdiem tik nepārprotami uzvēdīja nāve, ka pat stiprā un bezbailīgā Stalana sarāvās viņas priekšā. Pletne izšļuka no ļenganajiem pirkstiem, — visa mednieces griba bija koncentrējusies atbildes žestam. Vēl pāris Vaintē vārdu, un viņa būtu nolemta.

- Radījums aizbēga no manis, aizskrēja. Ļoti ātri. Neviena nejaudāja to panākt. Mēs sekojām viņam uz pēdām, līdz pat laukiem. Bet klāt netikām. Ja nebūtu gadījies slazds — viens no tiem, kas lauka malā sargā mūs no astazou nakts sirojumiem, — tas būtu aizbēdzis.

— Ak tiktāl gan, — Vaintē domīgi nolūkojās uz sarāvušos augumu. - Tik daudz niķu, par ko mēs pat nenojaušam, vienā mazā astazoū. - Viņas dusmas rimās, un Stalana atviegloti nopurinājās. - Bet kā tas pamanījās izmukt?

- Es pat nezinu, eistaā. Vai pareizāk — zinu, bet nemāku izskaidrot.

- Pacenties!

- Centīšos. Tas gāja man līdzās, klausīja manas komandas. Kad bijām nogājuši kādu gabalu, tas apstājās un sāka raustīt ar rokām kaklasiksnu, sēkdams un stenēdams, ka smokot. Tā dažkārt gadās. Es pasniedzos pie kak- lasiksnas, bet nebiju vēl tai pieskārusies, kad astazous jau bēga. Un nemaz nesmaka.

- Bet viņš teica, ka smok?

- Teica gan.

Saspringtajās pārdomās par mednieces teikto Vaintē dusmas noplaka pilnībā:

- Vai tad tu neturēji saites galu?

- Es to biju atlaidusi, sniegdamās pie kaklasiksnas. Radījumam trūka elpas, viņš nevarēja nekur aizskriet.

- Skaidrs. Tu darīji tieši to, ko katra būtu darijusi. Bet radījumam netrūka elpas… Vai tu esi par to pārliecināta?

- Un kā vēl! Viņš brīvi elpoja arī noskrējis lielu gabalu. Tiklīdz noķēru viņu, tā aplūkoju kaklasiksnu. Tā stāvēja tieši tur, kur es to uzliku.

- Visa šī lieta man nav saprotama, — Vaintē konstatēja, noraudzīdamās uz paģībušo astazou. Enga bija noliekusies un slaucīja asinis no viņa muguras un krūtīm. Uzdauzītās acis bija stiklainas, un seja suloja. Dīvaini, ka pēc Stalanas gādības viņš vēl turējās pie dzīvības.

Bet glābiņa no atziņas, ka kaklasiksna viņa kaklu tomēr nežņaugusi, nebija. Un viņš teica, ka žņaudz. Neiespējami. Un tai pašā laikā — nenoliedzami.

Te pēkšņi kāda doma sasaistīja Vaintē locekļus. Tā bija tāda doma… Neiespējama doma, viena no tām domām, kuras nekad nevarētu iešauties, piemēram, Stalanas taisnvirziena prātā. Vaintē apvaldīja šo domu, uz brīdi atlika to pie malas un ierunājās, skarbi un saspringti:

- Pazūdi!

Stalana bez kavēšanās izmetās laukā, paužot atvieglojumu un pateicību, apjauzdama, ka par mata tiesu izsprukusi no visbargākā soda, un ar prieku izsviezdama visu notikušo no galvas.

Vaintē galvā, toties, notikušais atstāja pēdas. Enga joprojām atradās ar muguru pret viņu, un viņai bija dota iespēja sakopot domas, pārcilāt tās un neraizēties par sava domu gājuma iespējamiem novērotājiem.