Rietumos no ēdenes

- Jebkurš Žekakas veikums man sniedz baudījumu, — atbilde saskanēja ar etiķeti, bet Vaintē atļāva tajā pavīdēt arī neviltotai tīksmei. Žekaka pamāja kādai fargajai un paņēma no tās tvertni.

- Tas ir kas pilnīgi jauns, — viņa stāstīja, vilkdama ārā lokana materiāla stiepli — tievu, sulīgi ķiršsarkanu un neiedomājami izturīgu. Žekaka demonstrēja, kā divas fargajas, katra savā pavediena galā, var klupdamas vilkt un raustīt stiepli bez panākumiem, kas visas uzjautrināja. Kā beidzamo triku viņa bija pietaupījusi stiegrnazi: izrādījās, ka zāģēt šo materiālu ir tikpat bezcerīgi, kā plēst. Pēc visas šīs apstrādes Vaintē stiepli piekasīgi nopētīja, bet neatrada neko vairāk kā gaišas švīkas mirdzošajā virsmā. Viņa neslēpa apbrīnu un vienlaikus arī neizpratni.

- Man ir tā laime ienest skaidrību, — Žekaka neizmērojamā pašapmierinātībā klāstīja. - Stiegmazis, kā tev zināms, ir viena liela molekula. Tas griež, jo ir ļoti tievs, un to praktiski neiespējami pārraut, jo starpmolekulu saites ir varenas. Mūsu vērtējumam nodots mēģinājums radīt kaut ko līdzīgu, bet citu. Lokanā stieple sastāv no tādā pašā vidē izaudzētām molekulārā oglekļa šķiedrām. Tās liecas, bet nelūst, un tās nevar pārgriezt.

Vaintē atzinībā staroja.

- Tātad tev ir saite, no kuras zvēram neizrauties. No tā dabiski izriet nākamie jautājumi: kā tu piestiprināsi to pie astazous un kur piestiprināsi otru galu?

Žekakas gaļīgā miesa sajūsmā trīsēja.

- Eistaā, tu tiešām labi izproti būtību. Lūk arī radījuma topošais kaklariņķis!

Palīdze salūkoja puscaurspīdīgu, medūzai līdzīgu veidojumu apmēram rokas

lielumā. Žekaka to aptina Kerikam ap kaklu, un tas sāka gaudeni kūņoties. Nemīlīgais pieskāriens zēnu šķebināja, bet viņš apzinājās, ka labāk jau nekurnēt. Žekaka bārstīja strupus norādījumus. Palīdzes ierivēja būtnes galus ar kaut kādu ziedi un saspieda tos kopā, izveidojot platu gredzenu ap zēna kaklu.

- Jestrāk, jestrāk! — Žekaka steidzināja. - Sekrēts jau sāk izdalīties.

Palīdzes rūpīgi apmeta stiepli kā gredzenu — ap radījuma ķermeni visā

garumā — un savilka. Stiegra iegrauzās recekļveida miesā lidz pašam viducim.

- Pieliecies un ieskaties, eistaā, - Žekaka uzsauca, — un tu redzēsi, kā norise sākas.

Caurspīdīgās masas iekšienē ap svešķermeni parādījās tumšs sabiezējums.

- Šim dzīvniekam raksturīga visvienkāršākā metāla sekrēcija, — Žekaka skaidroja, — Tas ap lokano stiepli izgulsnē dzelzs atomus. Drīz vien tie saplūdīs un veidos cietu gredzenu. Mēs dzivnieku barosim, līdz metāla kaklariņķis sasniegs vēlamo apveidu. Šo riņķi nevarēs ne pārraut, nedz arī pārgriezt.

- Tas ir ko vērts! Bet ko tu stiprināsi otrā galā?

Pār Žekakas atkareno miesu pārvēlās apmierinājuma vilnis. Viņa devās pāri telpai pie fārgajām, kuras visu vēroja, un izgrūda vienu uz priekšu. Būtne bija garāka un druknāka par pārējām, un zem ādas viņai mezglojās vareni muskuļu vijumi. Žekaka satvēra vienu muskuļoto roku starp īkšķiem, bet nejaudāja tos iespiest cietajā miesā.

- Šī fārgaja man kalpo jau daudzus gadus, un stiprāku es neesmu redzējusi. Viņa runā ar grūtībām, toties lieliski veic visus smagos fiziskos darbus laboratorijā. Atdodu viņu tev, eistaā, - lai veic atbildīgāku darbu. - Žekakas mazās ačeles, gandrīz pazudušas tauku blīvā, šaudījās pār kluso un nogaidošo auditoriju. - Lūk, kas par darbu! Arī saites otrā galā es izaudzēšu riņķi — ap viņas kaklu. Astazous un fārgaja būs uz mūžu saistīti kopā kā divi augļi uz viena zara!

- Tavam prātam līdzīga neatrast, — Vaintē noteica, un visas palīdzes un fārgajas pauda piekrišanu. - Sien abus kopā, lai nekas tos nespēj izšķirt! Stāsta, ka mūsu astazous skrienot ļoti ātri. Teic man, astazou, cik tālu tu aizskriesi, velkot pavadā šo šmaugo fārgaju?

Keriks klusēja, pat necenzdamies kaut ko iebilst, un radīja klātesošajās neviltotu jautrību. Viņš pētīja pavadas otrā galā nozīmētās būtnes trulos vaibstus un nespēja izjust neko citu, kā vien svelošu naidu. Tad viņš ievēroja sev pievērsto Vaintē skatienu un bez vārdiem pauda padevību un samierināšanos. Vaintē piekrītoši pamāja.

- Ši fārgaja ir guvusi vārdu, — Vaintē paziņoja, un visas apklusa. - Kopš šā mirkļa viņa sauksies Inlēnu, jo viņas varenais augums astazoum visu pasauli pārvērtīs par cietumu. Vai zini, kā tevi sauc, spēkasieva?

- Inlēnu, — fārgaja dziļā apmierinājumā atbildēja, apzinoties, ka eistaā pati personīgi piešķīrusi viņai vārdu, lai ņemtu viņu savā kalpībā.

Kerika piekrišanas poza bija tikpat uzspēlēta, cik citu klātesošo prieks — patiess. Viņš domīgi pastiepa īkšķi un parullēja apaļo stiepli pa grīdu, jau pārcilādams prātā iespējas pārgriezt to.

XVII

Es mo tarril drepastar, er em so man drija.

Ja ievainots mans brālis, asiņoju arī es.