RIETUMOS NO ĒDENES

- Tur priekšā! Redzat? - viņš runāja tik klusi, ka tik tikko varēja sadzirdēt. - Tur tas ūdens klajš. Tur es viņus redzēju. Ejam bez trokšņa, un nerādieties!

Viņi slīdēja kā ēnas. Ne stiebriņš neiečabējās, ne lapa nenotrīsēja. Cits pēc cita viņi izlavījās ūdens malā, kur no pustumsas varēja netraucēti novērot. Sadzirdējis kādu klusu ieelpojam, Herilaks sarauca pieri un nikni atskatījās.

Kaut arī samadars bija ar viņiem dalījies redzētajā un viņi, bez šaubām, tam ticēja, pašam redzēt ir gluži kas cits. Viņi varēja tikai mēmā klusumā nolūkoties, kā divi tumši apveidi klusi slīdēja pa ūdeni uz viņu pusi. Pirmais, nonācis rokas stiepiena attālumā, jau paslīdēja garām mednieku slēpnim.

Laiva, kas tomēr nebija laiva, jo virzījās bez airiem. Priekšā to rotāja liela gliemežnīca. Nē, tas nebija greznojums! Čaula tur auga: tā veidoja daļu šā lai­vai līdzīgā radījuma ķermeņa. Un uz muguras tā nesa citus radījumus - mara­gus. Citādi nebūs: tos pašus, par ko Herilaks stāstīja, bet stāstījums izrādījās pulka blāvāks par derdzīgo īstenību. Viņi stāvēja kājās kā kropli tani vai arī sēdēja, atbalstījušies uz savām resnajām astēm. Dažiem rokās vīdēja savādi priekšmeti, bet citi turēja garas nūjas, kam jābūt tiem pašiem šaujamrīkiem, ko minēja'Herilaks. Mednieki kapa klusumā nolūkojās, kā procesija paslīd garām pavirša bultas šāviena attālumā. Viens no šiem izgrūda klakšķošas un īdošas skaņas. Aina šķita atbaidoša un murgaina.

Krietnu gabalu tālāk peldošās būtnes piestāja krastā un maragi izkāpa uz sauszemes.

-  Redzējāt? - Herilaks čukstēja. - Es taču teicu. Tāpat viņi darīja vakar un pēcāk atgriezās. Tagad mums nemanāmi jāizklīst un jāieņem vietas gar krastu, lai varētu ērti uzvilkt lokus. Nolieciet bultas zemē pa rokai! Klusām nogaidiet! Kad viņi dosies atpakaļ, es došu zīmi būt gatavībā. Sadaliet mērķus! Gaidiet! Uzvelciet lokus, bet nepalaidiet bultas! Tikai gaidiet! Kad došu komandu - nošaujiet visus! Neviens nedrīkst izbēgt. Pārējie nedrīkst uzzināt. Skaidrs?

Viņš ielūkojās katra drūmajā, iekritušajā sejā, un katrs savu reizi pamāja ar galvu. Pilnīgā klusumā viņi izkārtojās slēpņos un tikpat klusu gaidīja. Saule kāpa augstāk, tveice pieņēmās, mūdži dzēla un rīkles izkalta. Bet neviens nekustējās. Viņi gaidīja.

Maragu savādo, neizprotamo rīcību pavadīja skaļas, dzīvnieciskas skaņas. Viņi vai nu stāvēja stingi kā klintsbluķi, vai pretīgi raustījās. Tas vilkās neciešami ilgi.

Maragu darbošanās aprāvās tikpat pēkšņi, kā sākusies. Viņi sakrāva savus darbarīkus uz dzīvajām laivām un uzrāpās tur arī paši. Tie ar nāves nūjām, acīmredzot sargi, devās ceļā pirmie. Viņi jau atgāja no krasta.

Pusdienas speltē putni klusēja, un vienīgā skaņa bija ūdens burbuļošana gar peldošo būtņu čaulveida priekšgaliem. Braucēji tuvojās, un atklājās aizvien sikākas viņu ārienes detaļas, uzdzenot nepārvaramu pretīgumu. Gar pašu kras­tu viņi tuvojās medniekiem un rāmi paslīdēja garām…

- Aiz-iet!

Nodžinkstēja stiegras, iesvilpās bultas… Kāds marags aizlauzti ieķērcās, un tā arī bija vienīgā skaņa. Otra bulta, ieurbdamās rīklē, to noslāpēja.

Bultas ķēra arī dzīvo laivu mirdzošos sānus; tās izslējās no ūdens un apsviedās otrādi, izkaisot nonāvētos maragus viļņos. Herilaks ar skaļu plunkšķi metās jūrā un peldēja uz slaktiņa vietu. Atgriežoties viņš vilka sev līdzi līķi, un palīdzīgas rokas izcēla viņu krastā ar visu nešļavu.

Viņi apvēj^ maragu augšpēdus, mulsi blenza tā neredzošajās acīs un neticīgi bakstīja to ar lokiem.

-   Tīri nostrādāts, - Herilaks noteica. - Visi gatavi. Tagad pazūdam. Šo ņemsim līdzi, - viņš pastiepa vīriem pretī šaujamnūju. - Un līķi arī paņemsim.

Ceļabiedriem neizpratnē atkārās žokļi. Herilaks atbildēja ar smaidu, un šajā smaidā jautās nāve.

-   Citiem arī jāredz, ko mēs esam redzējuši. Briesmas ir jāpazīst. Šo līķi krausim laivā un vedīsim līdzi. Airēsim visu dienu un, ja vajadzīgs, arī nakti. Dosimies projām no šīs maragu zemes, cik tālu vien iespējams. Un tad, pirms marags vēl nav pārāk sasmirdis, nodīrāsim to.

-  Lai notiek, - Teldžess piekrita. - Notīrīsim arī galvaskausu. Izģērēsim ādu, aizvedīsim mājiniekiem.

-   Tieši tā, - Herilaks apstiprināja. - Tad nevienam nenāks prātā mūs apšaubīt. Ikviens tanus redzēs šīs lietas un zinās, ko mēs esam redzējuši.

XVIII

Maketēšanai gan bija praktiska ievirze - tā no tiesas atviegloja pilsētbūvniecību un plānošanu tomēr, kā jau visām jilanē lietām, maketam piemita arī suverēna funkcionāla pabeigtība, pilnība, kas tālu pārsniedz prak­tiskās nepieciešamības diktēto. Pietiktu uzzimēt karti - tādu pašu, kādas izman­toja navigācijā, -, un tā apmierinātu visas vajadzības ne sliktāk kā makets, bet jilanē izmantoja kartes tikai telpu šaurības spiestas. Uz araketo nākas sadurties ar šādu neērtību, un pragmatisks prāts neizbēgami nosliecas par labu kartēm. Pilsētā šāds ierobežojums izpaliek, tāpēc jilanē, kā jau tas pilsētbūvē pieņemts, veidoja samazinātu Alpīsakas modeli, kas kalpoja plānošanai, līdztekus arī priecējot skatu un sirdi.

r