RIETUMOS NO ĒDENES

-   Nē. Esmu devusi speciālu rīkojumu. Viņas pavada bruņotas sardzes, un šajā laikā visai grupai jau jābūt atpakaļ.

-  Tātad viņas pirmo reizi neatgriežas noteiktajā laikā?

-  Jā.

-  Ko darīt?

-  Līdz rītam - neko.

Vaintē pārņēma nelaimes nojausma, kas nolaidās arī pār citām klātesošajām. - Es vēlos, lai ļoti liels bruņots pulks būtu gatavs doties ceļā rītausmā. Es pati to vadīšu!

Vaintē pamodās līdz ar pirmajiem saules stariem, kas izlauzās caur lapotni. Fārgajas bija izsūtītas uzmeklēt Keriku. Viņš nožāvājās, izstaipījās un pusmiegā sekoja eistaā. Vaintē nebija aicinājusi Alekenzi, bet, protams, tūdaļ uzradās arī tā, kā vienmēr - ķīķerēt, lai pēcāk visu ziņotu Malzasai. Kad viņas nogāja upmalā, Stalana un bruņotās sardzes jau sēdēja laivās. Keriks nu jau ne pirmo reizi kāpa laivā, bet radījums viņu joprojām fascinēja. Laiva bija tikko pabarota, un no tās mutes vēl rēgojās aligatora sīkuļa pakaļdaļa ar kājām un asti. Būtnes mazās ačeles aiz kaļķa čaulas tikko manāmi izvalbījās, slapjā āda piepūlē saspringa, un aligatorēna beigu gals izzuda skatienam. Keriks kopā ar visām iekāpa laivā. Stūrmane pieliecās un iekliedza laivas auss atverē komandu. Miesa zem viņiem sāka ritmiski sūknēt ūdeni. Mazā flotile rīta blāzmā izpeldēja straumes vidū.

Stalana vadošajā laivā rādīja ceļu. Gar abiem krastiem pretī rāmi slīdēja lauki. Dzīvnieki ganībās vai nu bēga no viņiem, vai neaprakstāmā trulumā noraudzījās uz procesiju. Aiz nosusinātajiem laukiem stiepās rūpigi iežogotas un apsargātas tīreļa platības. Lielie koki, kas stingri turējās ar saknēm dūkstājā, bija atstāti augam un savienoti ar dzīvžogu. Tas jau šķita stingri ieaudzies, viscaur stiepās vīnstīgas - vijīgas, bet sīkstas. Tādām tām arī jābūt, jo arakabi šajā aplokā bija pasaulē lielākie sauszemes radījumi. Niecīgās galviņas garajos kak­los smieklīgi kontrastēja ar milzīgajiem gaļasblāķiem, kuru kustību saceltie viļņi triecās caur žogu. Dzivnieki apgrauza augstus koku zarus un tikpat sekmīgi uzmeklēja ūdensaugus rāvainajā dzelmē. Laivām tuvojoties, kāds jaunulis kriet­na mastodonta lielumā, spiedzīgi kviekdams, meklēja glābiņu ūdenī, uzsizdams brūnas zampas šaltis. Keriks pirmo reizi atradās šajā pilsētas daļā. Viņš rūpīgi iegaumēja veikto maršrutu.

Aiz beidzamā lauka sākās neiekopts purvs. Stalana mainīja virzienu un vadīja mazo flotili pa šauru kanālu. Abās pusēs slējās stalti stumbri, no kuriem augstu virs laivām atzarojās ūdenssaknes. Puķes ziedēja blīvā klājienā, no zariem nokarājās balti ķērpji, gaisā virmoja asinskāru mūdžu miriādes. Keriks atkāvās no kukaiņiem un sāka nožēlot, ka ielaidies šajā piedzīvojumā. It kā būtu bijusi izvēle…

Šobrīd viņas virzījās lēnāk, spiezdamās caur aizvien šaurākiem kanāliem, lidz Stalana deva zīmi apstāties.

-  Šī bija viņu darba vieta! - medniece paziņoja.

Pēc šiem vārdiem iestājās kapa klusums. Pār galvu, skaļi ķērkdams, aizlaidās putns, un viss atkal noklusa. Nebija arī ko redzēt. Sardzes sažņaudza ieročus un ar skatieniem iztaustīja apkārtni. Nekā.

Klusumu pārtrauca Vaintē.

-  Viņas jāatrod! Izkārtojieties ķēdē pa šiem kanāliem! Esiet gatavibā!

Kerikam bija asa redze, un viņš pirmais pamanīja kustību.

-  Rau! - zēns izsaucās. - Tajā ūdenstecē! Tur kaut kas kustas!

Vienā rāvienā visi ieroči pavērsās norādītajā virzienā, bet Stalana lika pacelt stobrus.

- Tā jūs cita citu apšausiet! Vai mani. Es dodos turp. Novērsiet jel savus hezo-

canus!

Viņas laiva uzmanīgi slīdēja uz priekšu; Stalana stāvēja ar vienu kāju uz priekšējā vairoga un cieši vērās uz priekšu lapu ēnā.

-  Viss kārtībā! - viņa uzsauca. - Tā ir mūsu pašu laiva. - Pēc ilgākas pauzes viņa negribigi piebilda: - Tukša…

Kad Stalanas braucamais atdūrās pret atrasto laivu, tā nodrebēja, un trīsas vēl pastiprinājās, kad medniece ielēca iekšā. Tikai pēc neatlaidīgas komandu izkliegšanas un spārdīšanas laiva atvirzījās no krasta. Stalana tuvojās pārējām klusēdama, bet viņas rādītājpirksts sniedza izsmeļošu paskaidrojumu.

No laivas biezās ādas rēgojās kaut kāds zars. Stalana pieliecās un izrāva to. L aiva sāpēs notrīsēja. Stalana izstiepa priekšmetu virs galvas, un sirds Kerika krūtis sāka ārprātigi dauzīties. Tanu bulta!

Stalana noskaloja bultu ūdenī un pasniedza Vaintē. Eistaā to ilgi grozīja rokās, lasīdama asinis stindzinošo vēsti, kas lika viņas augumam izliekties naida. Viņa pacēla skatu uz Keriku. un tas sarāvās, kā sitienu saņēmis.

- Pazīsti gan, vai ne? Es ari pazīstu. Astazou roku darbs ar asu galiņu no akmens. Te vēl blandās tavējie - pretīgie astazoi. Mēs neesam visus piebei- gušas. Nekas. Tagad piebeigsim. Visus kā vienu. Uzmeklēsim un nomaitāsim. Džendazi zeme ir plaša, bet ne tik plaša, lai tajā patvertos astazoi. Vai nu jilanē, vai astazoi, - bet patiesībā skaidrs, ka jilanē.

Visapkārt atskanēja svilpieni, kas pauda vienprātīgu piekrišanu. Keriku sagrāba pēkšņas izbailes: viņam šķita, ka nākamais upuris varētu izrādīties viņš. Vaintē pacēla bultu, lai aizsviestu to tālu projām, bet atkal nolaida un apklusa. Tad viņa pavērās Kerikā ar jaunu, savādu interesi.