RIETUMOS NO ĒDENES

Vaintē neizsakāmi gandarīta klimta ap maketu. Kopš no Inegbanas ieradusies Suakaina ar savām mācītajām līdzstrādniecēm, tas bija ievērojami pilnveidojies. Viņas iemiesoja tikai tās detaļas, kuras norādīja mērnieces. Šobrīd pilsētas sirdi veidoja kails laukumiņš - ambeseds, ko ieskāva sīksīki kociņi - jociņi. Pieliekusies cieši klāt, Vaintē saskatīja aiz pabeigtās ērkšķu sienas patvērušos dzemdību liedaga zeltaino sirpi.

I

Lieki piebilst, ka no viņas ne brīdi neatstājās Alekenzi, ar savu esību pastāvīgi atgādinot, ka Malzasai nepaliek apslēpts neviens Vaintē solis, un ikkatrā medus podā rūpīgi iemaisot pa darvas pilei. Kā nākamo varētu minēt Keriku, kurš jau ilgāku laiku pamanījās visur būt klāt. Viņa aizrautīgā ziņkāre pat pārspēja Vaintē interesi; tiesa gan, viņš to rūpīgi slēpa. Aplūkot maketu viņam līdz šim nebija sanācis; viņš pat nenojauta, ka tāds pastāv. Viņam tas būtu jāpēta ilgi un rūpīgi,

111

līdz vissīkākā detaļa neizdzēšami iegulst atmiņā. Tad viņš, bēgot no pilsētas, vis­maz zinās, kurā virzienā gaida glābiņš. Inlēnu, turēdama rokās garās saites cil­pas, sekoja Kerikam pāris soļu iepakaļ. Puisēns bija tā pieradis pie viņas klātbūtnes, ka nereti par to pilnībā aizmirsa. Būtne bija tāds neizbēgams dzīves apstāklis - kā metāla kaklariņķis. Zēnam apstājoties, apstājās arī šī dzīvā ēna, turklāt uzgrieza muguru, lai nekādas ļaužu sarunas netraucētu viņai rāmi domāt savu domu, līdz saite, atkal nostiepdamās, atgrieza viņu dzīves īstenībā.

Ap maketu bija atstāts tikai šaurs apskates celiņš, tāpēc neiztrūkstošajām fārgajām nācās palikt ārpusē un staipīt kaklus cerībā ielūkoties durvju ailā, lai pēc tam cita caur citu čalotu, cik brīnišķīgs bijis makets un cik augsti - caurspīdīgie griesti, kas sijāja zeltainus saules starus pār miniatūro pilsētu.

Vaintē gāja apkārt maketam - pie Suakainas, kura kopā ar līdzstrādniecēm darbojās pretējā pusē. Suakaina kādu bridi pat nepamanīja, kāda augsta viešņa viņu apmeklējusi, tad satrūkās, strauji iztaisnojās un mulsi bubināja:

-   Kāds gods, eistaā, kāds gods! - ar roku notraukdama dubļus no ceļgaliem, kamēr otrā rokā zvilnēja sārti dzeltens bumbierveida dzīvnieks.

-  Neliecies traucēties, - Vaintē atgaiņājās, - dari savu darbu!

-  Ir jau padarīts. Tikko atzīmējām pēdējos mērījumus.

-  Un tas ir jūsu darbarīks? - Vaintē norādīja uz spilgto zvēriņu. - Pirmo reizi redzu tādu radību.

Suakaina pastiepa viņai oranžo gliemja čaulu. Par dzīvību šajā veidojumā liecināja tikai sīka mutīte un aizvērtas acis, bet uzmanību piesaistīja caurulīte būtnes augšpusē ar daudzām gropītēm sānos.

-   Ko ar to dara? - Vaintē interesējās, jo nav pilsētā tāda sīkuma, ko eistaā būtu tiesīga nezināt. Suakaina norādīja uz kailo zemi, pār kuru drīzumā jāizplešas maketam, un tajā saspraustiem sīkiem skaliem.

-  Šīs skaidas norāda mērījumos izmantoto mietiņu atrašanās vietas. Kad ize­jam lauka mērījumos, es novietoju šo būtni atzīmētajā punktā uz zemes un skatos caurulē, līdz ieraugu noteiktā attālumā iesprausto mietiņu. Tad es uzspiežu šajā gropē, liekot dzīvniekam atcerēties attālumu un leņķi. Pēc tam pavēršu to pret nākamo mietu un visu atkārtoju. Un tā daudz reižu. Atgriezusies pie maketa, es saņemu no instrumenta ziņas par attiecīgi samazinātiem attālumiem starp mietiņiem un pareizajiem virziena leņķiem. Rezultātā top šis modelis.

-  Smalki gan. Un kas tie par izliektiem grāvjiem, ko tu ieskrāpēji augsnē?

-   Udensteces, eistaā. Šajā pilsētas pusē mēs atradām pamatīgu purvu. Tagad mēs iezīmējam tā aprises.

Vaintē seja apmācās.

-  Mums būs jāveido aizvien jauni lauki. Vai šo purvu var nosusināt, vai varbūt aizbērt?

-    Nedomāju vis. Bet Akezesta, kuras darbs ir pilnveidot ganāmpulku edienkarti, ari to novērtēja, un tagad mēs plānojam tur veidot aplokus. Daudzu šķirņu ūdensmiļi, kaut vai arakabi, šādā dzīvotnē varētu audzēt taukus.

-  Labu labais risinājums. Un vide - saprātīgi izmantota. Izsaku jums abām atzinību.

-  Mums ir tā laime kalpot Alpīsakai! - Suakaina atbildēja pēc etiķetes, vien­laikus paužot dziļu personisku apmierinājumu.

Krietni vēlāk Vaintē bieži atminējās šo sarunu, jo tā izrādījās pēdējā reize, kad viņa tikās ar mērnieci.

Kā ik dienas, darba netrūka no rīta lidz vakaram. Pilsētai izvēršoties, auga arī darba apjoms, un līdz ar to arī risināmo uzdevumu klāsts. Kādu vakaru, kad ēnas jau stiepās garumā, Vaintē sajuta spēku izsīkumu, aizgainīja projām uzmācīgu fārgaju un pamāja, lai Keriks atnes ūdensaugli. Tepat pie tuvējā sulu koka viens tāds karājās. Zēns pabakstija zaļo bumbuli, un sānzars to atbrīvoja. Vaintē atvēra tā poru un sūca vēso, saldeno ūdeni. Remdējusi slāpes, viņa pamanīja Stalanu traucamies pār ambesedu, izgrūstot ar elkoņiem ceļā patrāpījušās fārgajas. Vaintē saprata, ka notikusi nelaime. Būtu lieki likt medniecei tērēt vārdus ievadam.

-  Stāsti! - Vainē uzsauca pieskrējušajai Stalanai.

-  Mērnieču brigāde, Suakaina un viņas līdzstrādnieces… Nav atgriezušās… Un nakts ir jau klāt!

-  Vai viņas kādreiz ir bijušas projām tik ilgi?