RIETUMOS NO ĒDENES

-  Es varu arī pacelt tevi augstu, goda vietā, nevis atstāt uz mūžu par astazou, zemāko no zemākajiem. Tev tas patiktu gan, vai ne? Sēdēt līdzās man un izrīkot, lai citas strādā tavā labā. Es varu tev to sniegt, - bet tev, savukārt, būtu man kaut kā jāatdara. Kaut kā tā, kā vari tikai tu. Tev jādara manā labā tas, ko spēj tu

vienīgais.

-  Es darīšu, ko vien vēlies, eistaā, bet es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.

-  Tā ir tā lieta, ka runā vienu, bet domā citu. Tā, kā tu darīji ar Stalanu. Tu teici, ka tev trūkst elpas, bet netrūka vis.

-  Nesaprotu, ko tu ar to domā, - Keriks nevainīgi bilda, ar visu būtni pauz­dams stulbu neziņu.

-  Brīnišķīgi! Tieši to tu šobrid dari! Tu runā par esošo, it kā tas nebūtu noticis. Atzīsties, vai es tevi uz vietas nožmiegšu!

Vaintē pēkšņās garastāvokļa maiņas izbiedēts, Keriks saruka. Atvērtā rīkle, nonāvēšanas žests, seja cieši pie viņa sejas, skaudro zobu rindas pašā acu priekšā.

-  Es tā darīju, jā, es atzīstu. Es darīju tā, lai aizbēgtu.

-  Ļoti jauki. - Vaintē soli atkāpās; briesmas bija garām. - Šī lieta, ko tu dari un ko nespēj neviena jilanē, - mēs to sauksim par melošanu. Es zināju, ka tu melo, un zinu, ka tu, bez šaubām, melosi man arī turpmāk. Es nevaru to novērst, bet Inlēnu lūkos, lai tavi meli neradītu bēgšanas iespēju. Tagad, kad esam noskaidrojušas, ka tu melo, mēs šos melus liksim lietā. Tu melosi manā labā. Tu sniegsi man šādu pakalpojumu.

-   Es darišu. kā eistaā pavēlēs, - Keriks atsaucās, īsti nesapratis, bet nekavējoties piekrizdams.

-  Pareizi. Tu darīsi, kā es likšu. Tu nekad neizpļāpāsies par šo manu vēlmi. Citādi vari uzskatīt sevi par mirušu. Un tagad ieklausies: es stāstu, kādi meli tev jārunā, turklāt jādara tas ļoti satrauktām kustībām. Tev jāsaka: «Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!» Tas arī viss. Atkārto!

-  Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!

-  Būs labi. Tikai neaizmirsti! Un runāsi tikai pēc mana norādījuma. Es došu šādu zīmi.

Keriks ar prieku piekrita. Uzdevums nelikās grūts, lai arī zēns tam neredzēja jēgu. Draudi bija gana pārliecinoši, lai viņš pacenstos neaizmirst sakāmo un signālu, lai murminātu šos vārdus visu atpakaļceļu caur pilsētu.

Kur tas laiks, kopš Keriks pēdējo reizi bija ticies ar Engu. Viņš pat iedomājās par viņu visai reti, jo jauniegūtā brīvība aizpildīja viņa dienu no rita līdz vakaram. Sākumā viņš baiļojās staigāt apkārt vienatnē un bija pat apmierināts ar biezādainās Inlēnu klātbūtni, kas sniedza zināmu drošības sajūtu.

Izrāvies no ieslodzījuma šaurības, puisēns ātri vien ievēroja, cik stingri noslāņojusies ir jilanē sabiedrība, un ne mazāk veicīgi aptvēra, ka pats atrodas kaut kur netālu no virsotnes, jo allaž uzturējās eistaā tuvumā un pat sēdēja līdzas viņai. Bezvārda fārgajām arto pietika, lai uzskatītu viņu par rangā daudz augstāku pilsoni un ar savu attieksmi ik brīdi paustu primitīvu padevību.

Klīstot pa zaļajiem gaiteņiem, Keriks novēroja, ka zināmu inteliģences un runātprasmes līmeni apguvušās fārgajas driz vien iespraucās pilsētas sociālajās nišās: kļuva par sardzēm, pavārēm, miesniecēm, brigadierēm, lauksaimniecēm un vēl pulka arodu, par ko zēnam bija visai miglaina nojausma. Ar šādām jilanē viņš sarunājās atturīgi, izturēdamies kā pret līdzvērtīgām vai mazlietiņ zemākām, un šāda attieksme tās pilnibā apmierināja. Cieņas pilnas frāzes viņš taupīja sarunām ar pilsētas varenajām. To stāvoklis bija acīmredzams, kas ne vienmēr būtu tik droši apgalvojams attiecībā uz viņu darbu, jo viņas allaž ielenca palīdzes un līdzstrādnieces, ap kurām, savukārt, drūzmējās fārgajas, tīkodamas ieņemt noteiktu vietu pilsētas iekārtā.

Jaunumu ņirba liedza zēnam izjust Engas ikdienas apmeklējumu iztrūkumu. Pilsēta gan atgādināja saimnieciski rosīgu skudrupūzni, un izretis viņš vēlējās, kaut Enga būtu līdzās un izskaidrotu dažus mīklainākos Alpīsakas dzīves aspek­tus. Pāris reižu Keriks taujāja pēc viņas, bet strupā atteikšanās atbildēt norādīja, ka par šo jautājumu nav vēlams interesēties. Tas, savukārt, puisēnu pārsteidza. Vaintē ar Engu allaž bija sarunājusies kā līdzīga ar līdzīgu. Kā tagad saprast šo vairišanos pat izrunāt viņas vārdu? Viņš prātoja, vai neapjautāties par Engu Vaintē, bet atmeta šo nodomu. Eistaā lika skaidri saprast, ka sarunas uzsāk un pārtrauc viņa.

Keriks sastapa Engu aiz tīras nejaušības. Viņš, tikko atlaists no sarunas ar Vaintē, slaistījās netālu no ambeseda, un piepeši matīja, ka starp fārgajām izcēlusies kņada. Tās kaut ko prašņāja cita citai un teciņiem vien traucās visas vienā virzienā. Zēns ieintriģēts sekoja pūlim. Tad lūk, kas visas tā aizrāvis! Garām gāja četras jilanē, nesdamas piekto. Keriks nespēja tikt tuvāk ar spēku un nevēlējās arī piesaistīt uzmanību ar rīkojumu pašķirties. Kad visas četras jilanē ar pavērtām mutēm gausā solī devās atpakaļ, viņš jau grasījās novērsties. Gājējas bija notašķījušās dubļos, un to kājas klāja sakaltis māls. Te Keriks ierau­dzīja, ka viņu vidū ir Enga. Viņš uzsauca, un uzrunātā klusējot pagrieza galvu.

-  Kur tu biji? - zēns sauca. - Kāpēc es tevi neredzēju?