RIETUMOS NO ĒDENES

Enga klusēdama nolūkojās viņam nopakaļ un pati devās tālāk. Keriks atskatījās un redzēja viņu smagiem soļiem minam putekļaino taku. Viņš neizpratnē noskurinājās: ko viņa tur stāstīja? Tad puisēns pamanīja tuvumā apelsīnkokus un aizvilka Inlēnu turp. Saule karsēja, rīkle kalta, un viņš nebija sapratis ne desmito tiesu Engas teiktā. Viņš nevarēja zināt, ka viņas ticība ir pirmā krāce jau miljoniem gadu rimtajā jilanē dzīves plūdumā. Būt jilanē nozīmēja dzīvot kā jilanē. Citādi vienkārši nenotiek. Nenotika…

Tepat tuvumā, kā jau pilsētas nomalē, klimta bruņotas sardzes, kuras pārsteigtas vēroja Keriku plūcam nobriedušos augļus. Šīs sardzes gādāja par drošību dienas laikā, bet naktī iekļuvi pilsētā kavēja pastiprināta slazdu sistēma. Un aizritēja diena pēc dienas, bet sardzes laikā viss palika klusu. Nakts slazdos gan iekļuva visdažādākie radijumi, bet ne reizi starp tiem neatradās slepkavīgie astazoi.

Viss laiks, kamēr araketo mēroja ceļu līdz Inegbanai un atpakaļ, pagāja mierigi. Kad kuģis beidzot ieradās, Vaintē pati personīgi ar visu savu svitu ostā vēroja pietauvošanos.

Pirmā krastā izkāpa kapteine Erifneisa. Viņa klusi nostājās Vaintē priekšā un pēc etiķetes godināja eistaā augsto stāvokli.

-   Es vedu tev, eistaā, personisku vēstījumu no Malzasas, kurai ļoti rūp nevaldāmo astazou draudi. Man ir privāta ziņa tev, bet viņa man lika arī skaļi runāt par nepieciešamību būt modrām un stiprām, un iznīcināt astazous. Tāpēc viņa atsūtījusi labākās mednieces ar hezocaniem un dzelkšņiem, un savu novēlējumu noslēgt rēķinus ar šo biedu reizi par visām reizēm.

-  Mēs visas esam vienisprātis, - Vaintē teica. - Nāc man līdzās: es gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas - visu, ko vari pastāstit.

Jaunumi tiešām izrādījās jaunumi, un Erifneisa atklāja tos Vaintē mitekļa omulībā, tiesa gan, Alekenzi klātbūtnē.

-  Ziema bijusi maiga. Daži lopi gan krituši, tomēr laiks pieturējies mīlīgāks, nekā citugad. Tā ir labā vēsts. Un tagad tumšā puse: araketo ganāmpulkā plosījusies sērga. Puse apsprāgusi, ja pat ne vairāk. Viņi auguši pārāk ātri, un tas viņus novājinājis. Nu jau aug jauni araketo, bet Inegbanas pilsones neie­radīsies Alpīsakā ne šovasar, ne nākošvasar, un vēl aiznākamajā vasarā arī ne.

- Tu runā skarbus vārdus, - Vaintē teica. Arī Alekenzi nelaimīga lauzīja rokas. - Jo skaudrāka kļūst nepieciešamība iznīdēt astazous. Tomēr tev jāatgriežas ar ziņu par mūsu izaugsmi, lai noskalotu iepriekšējā stāsta rūgtumu. Tev jāredz pilsētas makets. Alekenzi, liec kādai fārgajai nekavējoties dabūt rokā Stalanu!

Alekenzi nepatika, ka viņu pašu šādi izrīko kā tādu fārgaju, tomēr viņa norija krupi un devās izpildīt pavēli. Kad Vaintē ar viešņu nonāca pie maketa, Stalana tur jau gaidija.

Kopš Suakainas nāves Alpīsaka nebija plētusies, toties auga nocietinājumi. Stalana norādīja uz jaunizaudzētajām ērkšķu sienām un sargtorņiem, kuros dienu un nakti dežurēja bruņotas jilanē.

-  Kāda jēga no sardzes naktī? - Alekenzi vaicāja sev raksturīgajā piekasīgajā tonī. Stalana atbildēja pieklājīgi, pēc etiķetes:

-  Visai maza. Bet viņas atrodas patvērumā, ir apgādātas ar sildītājiem un apmetņiem un naktī atpūšas. Un viņām nav jāmēro garais ceļš uz pilsētu un atpakaļ. Jau rītausmā viņas ir gatavas, un tā līdz pat saulrietam.

-   Manuprāt, darbaspēku var izmantot arī lietderīgāk, - Alekenzi neticīgi aizrādīja. Vaintē ieņēma samierniecisku nostāju, kas šķita visai savādi, jo viņa bija radusi ignorēt Alekenzi runas.

-  Varbūt Alekenzi ir taisnība. Pārbaudīsim. Apskatīsim visu. Arī tu, Erifneis, paraudzīsies uz mūsu nocietinājumiem, lai pastāstītu par tiem Malzasai.

Viņas kājoja caur pilsētu pajukušā kolonnā: Stalana un Vaintē pa priekšu, pārējās rangu kārtībā nopakaļ. Keriks ar neiztrūkstošo Inlēnu pie sāniem tecēja araketo komandieres pēdās. Aiz viņa klunkuroja palīdzes un fārgajas. Vaintē un dažas citas vīstījās apmetņos, bet Keriks tīksmē baudīja siltās lietus lāses uz kailās ādas. Viņš arī rūpīgi iegaumēja maršrutu pār laukiem, caur dzīvajām ejām… Reiz viņš veiks šo ceļu vienatnē. Laiks rādīs, kā līdz tam nonākt, bet reiz jau nu tas notiks!

Aplūkojamais koku puduris atradās pašā laukmalē pie mūžameža. Pienākot tuvāk, ķļuva redzams, ka birztalu ieskauj vīnstīgas un ērkšķu krūmi, ļaujot iekļūt sargpostenī tikai pa vienīgo ieeju. Stalana norādija uz jilanē ar hezocanu uz sargtorņa platformas:

-  Kad viņas ir sardzē, neviens netiek garām.

-   Izskatās pārliecinoši, - Vaintē piekrita, pagriezdamās pret Alekenzi un saņemdama negribīgas piekrišanas zīmi. Tad viņa devās tālāk gar birzs malu, bet Stalana apņēmīgi stājās viņai ceļā.

-  Tur ir visvisādi radijumi. Liec sardzēm iet pa priekšu!

Lai notiek. Bet es esmu eistaā, un Alpisakā varu staigāt, kur vien vēlos. Ar savām padomniecēm. Tu ar pārējām uzgaidi šepat.

Viņas turpināja ceļu sardžu konvoja pavadībā. Nonākusi birzītes otrā galā, Stalana norādīja uz slazdiem un nocietinājumiem.