RIETUMOS NO ĒDENES

-  Labi nostrādāts, - Vaintē secināja. Alekenzi lūkoja iejaukties, bet Vaintē viņai nepievērsa uzmanibu. Viņa vērsās pie Erifneisas:- Dodies pie Malzasas ar ziņu, ka Alpīsaka ir labi nocietināta un tai nekas nedraud.

Viņa asi pagriezās un, tikai Kerikam redzot, deva viņam zīmi runāt. Zēns pavēra muti, un Vaintē atkārtoja žestu vēl noteiktāk. Tad viņš saprata.

-  Tur! - Keriks iebrēcās. - Tur, kokos! Es redzu astazou!

Viņa balsī skanēja tāds izmisums, ka visas kā viena pagriezās norādītajā virzienā - pret koku puduri. Šajā mirklī Vaintē apmetnis noslīdēja zemē, un azotē pavīdēja koka bulta ar akmens uzgali. Stingri satvērusi duramo abās rokās, viņa pagriezienā trieca to Alekenzi krūtīs. To redzēja tikai Keriks, jo viņa uzmanību " nesaistīja birztala. Alekenzi sakampa šautru starp īkšķiem, šausmās iepleta acis, pavēra muti - un smagi nogāzās zemē.

Tagad Keriks aptvēra, kam noder viņa spēja melot. Viņš nekavējoties turpināja ar radošu degsmi.

-  Astazous bulta! Viņš izšāva, tur, aiz tā koka… Un trāpīja Alekenzi…

Vaintē stīvām kustībām atkāpās sānis, valdīdama sajūsmu, kas lauzās uz āru

ik kustībā.

-  Bulta! Aiz koka! - klaigāja arī Inlēnu; viņai piemita tāds niķis - atkārtot dzirdētos vārdus. Vēl kāda pateica to pašu, un notikums bija dzimis. Vārds ir fakts, fakts ir vārds. Alekenzi ķermeni aizrāva projām, Stalana un Erifneisa pavadīja Vaintē uz patvērumu. *

Pēdējais atkāpās Keriks. Viņš vēlreiz palūkojās uz mūžameža sienu, tik tuvo un vienlaikus tik nesasniedzami tālo patvērumu, tad paraustīja saiti pie sava kak- lariņķa, un Inlēnu paklausīgi aizčāpoja viņam nopakaļ.

XX

Vaintē vadīja dienas vientulībā, sērodama par uzticamo Alekenzi. Tā Keriks stāstīja apmeklētājām, kas ik dienas tikoja apciemot eistaā. Viņa nevēloties nevienu redzēt.

Puisēns bija nevainojams melis. Katra, kas atnāca, pēc brīža devās projām ar skumjām vaigā. Vaintē lūkojās pa šauru spraugu starp lapām, klausījās, jūsmoja par Kerika spējām un arvien no jauna pārliecinājās, ka viņa allaž neapzināti vēlējusies iegūt šādu ieroci. Tagad viņai brīdi jāizvairās nokļūt pilsētnieču redzeslaukā, jo ik muskulis viņas ķermenī pauda sajūsmu un trium­fu. Viņa neparādījās ļaudīs pat vēl labu laiciņu pēc araketo aizbraukšanas. Pēc tam viņa vairs nesēroja par dārgo aizgājēju, jo jilanē nav radušas tā darīt. Lai kas arī Alekenzi bijusi, viņas vairs nav. Viņas ķermenis vairs nepieder viņai, un viszemākās fārgajas, pildot savu pienākumu, to jau apglabājušas. Vaintē staro­ja. Dzīvās turpinās dzīvot, un šī dzīve kļūs aizvien plaukstošāka, par ko viņas pašas drīz pārliecināsies.

Vaintē izsūtīja rīkojumu, lai pie viņas ierodas pilsētas varenās. Arī Keriks pakavējās viņas tuvumā, jo gaisā virmoja kaut kas neparasts, vai varbūt tas uzvēdīja no Vaintē svinīgās stājas.

Katru, kura ieradās, Vaintē sveica, nosaukdama vārdā, un tas jau bija kaut kas neparasts.

-  Vanalpē, tu, kura izaudzējusi šo pilsētu no sēklas, tu esi šeit. Stalan, tu, kura pasargā mūs no šīs pasaules likstām, tu esi šeit. Žekak, tu, kuras zinības kalpo mums visiem, Akezest, tu, kura gādā mums pārtiku, jūs esat šeit.

Viņa turpināja šo uzskaitījumu, līdz visas bija savākušās - neliels, bet ļoti nozīmīgs Alpīsakas vadošais kodols. Viņas stingā klusumā klausījās Vaintē vārdos.

- Jūsu vidū ir dažas, kas še mīt kopš pirmās dienas šajā krastā, pirms vēl bija pilsēta, un citas, kuras ieradušās vēlāk - kā es pati. Bet tagad jūs visas raženi strādājat, vairojot Alpīsakas labklājību un slavu. Jūs būsiet dzirdējušas par nego­du, ar kādu Alpīsaka mani sagaidīja pirmajā dienā, kad es ierados šajā krastā, par vaislinieku un mazuļu apkaušanu. Mēs esam šķīstījušās pēc šā grēka, slep­kavīgie astazoi ir sekmīgi iznīdēti, un nekam tamlīdzīgam nav lemts atkārtoties. Mūsu perēšanas pludmales ir drošas, siltas un… tukšas!

Svinīgi izskanot pēdējiem vārdiem, pār klausītāju pūlīti aizvēlās nevilša viļņveida kustība kā pār jūru vieglā brīzē. Nekustējās tikai Keriks, kurš klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējās un sastindzis gaidīja turpinājumu.

-   Jūs pareizi sapratāt. Ir laiks! Zeltainā smilts jāpiekaisa ar trekniem, snaudulīgiem vīrišķiem. Cik var gaidīt! Ķeramies klāt!

Kopš pirmās dienas Alpīsakā Keriks nebija redzējis tik satrauktas jilanē. Pulciņš teciņiem vien traucās norādītajā virzienā, čala un smiekli nerimās, un zēns, galvu lauzīdams, ziņkārē rikšoja nopakaļ līdz pat ieejai hanalē - aizliegtajā zonā, kur dzīvoja vīrišķi. Sardze Aikimenda, viņām tuvojoties, pakāpās sānis un ar enerģiskiem viesmīlības žestiem aicināja pulciņu uz ieeju. Arī Keriks lūkoja iespraukties, bet viņu apturēja dzelzs kaklariņķis. Inlēnu stāvēja klusa un cieta kā klints, un velti Keriks raustīja saiti. Aiz muguras ar būkšķi aizsitās durvis un noklaudzēja bulta.

-  Kas tas? Kas notiek? Runā taču, ka' tev liek! - Keriks saskaities uzbruka Inlēnu. Lielā fārgaja pavērās viņā ar tukšu skatienu.

-  Ne mums, - viņa noteica un vēl atkārtoja: - Ne mums.